Uncategorized
Comments 5

Mīts par divgadnieku krīzi

Cilvēks ir radība, kuram ir ērti domāt pazīstamās un vispāratzītās kategorijās. Arī tad, kad runa ir par bērnu audzināšanu. Ne velti eksistē tādi apzīmējumi kā divgadnieku krīze, kam vēlāk attiecīgi seko trīsgadnieku  un citas krīzes, kas ir nesalīdzināmi briesmīgākas viena par otru. Mūsu dzīves ir teju vai neiedomājamas bez kategorijām un mītiem. Ebreju vēsturnieks Yuval Noah Harari ir uzrakstījis brīnišķīgu grāmatu par homo sapiens jeb saprātīgā cilvēka attīstības vēsturi Sapiens: A Brief History of Humankind, kurā viņš cita starpā runā par to, ka tieši mītiem ir bijusi izšķiroša nozīme dažādu sabiedrību pastāvēšanas vēsturē.

Harari darbs runā pats par sevi, tāpēc noteikti izlasiet šo grāmatu, tikmēr es gribētu mazliet parunāt par mītu, kas ir dzīvāks par dzīvu vecākošanās jomā, proti, par briesmīgo divgadnieku (ievietojiet jebkuru sev neērtu bērna vecumu šeit) jeb terrible twos mītu, kad cilvēkbērns ieiet posmā, ko pazīstam kā jau pieminēto divgadnieku krīzi.

Brīdī, kad top šis blograksts, mans dēls ir tieši vienas dienas attālumā no kļūšanas par trīsgadnieku jeb par threenager, kā to nereti dēvē angliski rakstošie mediji un vecākošanās eksperti. Par to, kāda ir dzīve ar divgadnieku, man noteikti ir ko teikt. Cits jautājums ir, vai tiešām Krišjānis rīt kļūs dullāks, jo tad viņam būs jau trīs, nevis divi gadi? Nu, diezin vai…

Tātad, kāpēc mums tik ļoti patīk runāt par šīm krīzēm mūsu bērnu dzīvēs? Ja prasa man, tad man šķiet, ka te ir tas, ko jau minēju pašā sākumā – mēs mīlam kategorijas, mītus, birkas un diagnozes. Bērns ir kļuvis pārlieku emocionāls? Uff, tā jau tā slavenā divgadnieku krīze. Vai, nedod dies, dīvāna eksperti no malas spriež, ka šito jau vecāki izlaiduši un tagad šis manipulē ar senčiem.

Vienas no vislielākajām vecāku bailēm ir savas rokas pielikšana pie sava bērna sačakarēšanas. Es to zinu, been there. Lielai daļai no mums ir vēlme izdarīt visu pareizi, pēc grāmatas, taču tiklīdz sīkie sāk demonstrēt mums neizprotamu uzvedību, mēs nospriežam, ka viss iet uz grunti, tāpēc vajag ātras atbildes un ērtus risinājumus. Mēs esam patērētāji, tas nav nekas jauns, tāpēc mēs arī sliecamies uzvesties kā patērētāji. Tomēr dzīve rāda, ka bērnu audzināšana nav nedz ātra, nedz arī ērta. Interneta veikalā to nevar nopirkt.

Man jāatzīst, ka pati esmu pāris reizes kritusi grēkā, biedējot jaunos vecākus un skubinot viņus izbaudīt laiku, kamēr mazulītis ir maziņš, jo tas ir laiks, kad viņi vēl ir mierā ar pastāvošo politisko iekārtu, kurā visus lēmumus pieņem vecāki. Taču patiesībā dzīve ar divganieku nav tik daudz neizturama, kā par to raksta žurnāli, cik tā ir nāvīgi interesanta – bez muldēšanas.

Tomēr, par ko vispār ir runa, kad mēs sākam pieminēt divgadnieka krīzi? Ko tas vispār nozīmē? Ja mēs nekaunīgi ļaujamies vispārinājumiem, tad es teiktu, ka dzīve ar divgadnieku ir dzīve ar nupat plaukt sākušu mazu personību ar lielu devu stūrgalvības. Mītu valodā runājot, kaut ko briesmīgu no tiesas var piešūt jebkuram bērna vecumam. Dzīve ar jaundzimušo arī nav nekāds rožu dārzs, bet kad runa ir par divgadnieku, tad tas ir vecums, kas vienkārši nes sev līdzi jaunus izaicinājumus. Tieši tā – izaicinājumus, nevis problēmas. Problēmas ir vecākiem, nevis mūsu atvasēm.

Ir svarīgi saprast, ka šis ir laiks, kad plaukst bērna iztēle, un tiek piedzīvots lērums izrāvienu bērna attīstībā. Tas ir laiks, kad bērna valoda (un ne tikai) piedzīvo sprādzienu. Reālu sprādzienu. Es atceros, kā Krišjānis sāka runāt garos, paplašinātos teikumos burtiski vienas nedēļas laikā. Viņš emocionāli stāstīja dienā redzēto un piedzīvoto, uzdeva jautājumu pēc jautājuma. Es tikai blisināju acis un mēģināju iebraukt, pa kuru laiku tas viss paspēja notikt.

Tā man bija pilnīgi jauna pasaule. Dēls bija sācis bieži teikt NĒ, demonstrēja vēlmi pieņemt lēmumus par to, ko vilks mugurā, ko ēdīs brokastīs un kuru grāmatu lasīs pirms miega. Kad visas šīs jaunās personības iezīmes sāk parādīties divgadniekā, tu saproti, ka mazais cilvēks piepeši ir atradis pats savu balsi. Savos NĒ viņš drosmīgi meklē un arī atrod pats sevi.

Vai tas ir briesmīgi? Nē, tas ir prātam neaptverami, un būt līdzās, kad tas notiek, ir elpu aizraujoši. Tomēr tas nav viegli. Dzīve ar divgadnieku praktiski ir CIA treniņnometne pārrunu vešanā ar teroristiem, taču, kad šīs pārrunas ir veiksmīgas, ir pamatots iemesls uzsist sev uz pleca par labi padarītu darbu. Vai divgadnieki ir teroristi? Ne gluži, taču viņi ir gana drosmīgi, lai uzdrošinātos apšaubīt vecāku autoritāti. Vai tas ir slikti? Manuprāt, tas ir brīnišķīgi, ja vēlamies izaudzināt cilvēku, kas pats spēj uzņemties atbildību par savu dzīvi un saviem lēmumiem. Varat man nepiekrist, taču domāju, ka svarīgāk ir iemācīt sadarboties, nevis pakļauties.

File_000 (2)

Kādam varbūt šķitīs, ka, sasniedzot slaveno divu gadu vecumu, nu tik sīkie uz nebēdu rausta vecākus uz velna paraušanu kā marioneti uz visām debess pusēm. Es to tā neredzu un nepavisam neuzskatu, ka tam tā vajadzētu būt. Šis jaunais pārmaiņu laiks ir vienlaikus arī lielu iespēju laiks. Tā ir iespēja iemācīt bērnam robežas, vienlaikus dodot viņam telpu, kurā brīvī sevi izpaust – gan radoši, gan emocionāli. Robežas un brīvība šķiet nesavienojamas lietas līdz brīdim, kad esi spiests apgūt bērnu audzināšanas knifiņus – brīvība konkrētu robežu ietvaros patiešām ir iespējama.

Pavisam nesen es guvu vērtīgu mācību pati no sava dēla. Emociju karstumā viņš atteicās tīrīt zobus. Nē, un cauri. Mēs abi dusmīgi, dēls asarās. Es centos viņu samīļot, paņēmu klēpī un automātiski sāku viņu kušināt, uz ko dēls vēl dusmīgāk attrauca: “Mammu, es gribu raudāt!”. Tajā brīdī es sapratu, cik svarīgi ir bērnam ļaut just tās emocijas, kuras viņi jūt. Jā, mums pieaugušajiem šķiet, ka par zobu mazgāšanu vai salūzušu rotaļlietu raud tikai mīkstie, taču tas mazais cilvēks vēl ir tapšanas (augšanas) procesā un viņam vēl ir tāls ceļš ejams. Turklāt man ir pamatotas aizdomas, ka diezin vai viņš sešpadsmit gadu vecumā raudās par to pašu, par ko raudāja divu gadu vecumā.

Krīzes situācijā, kad divgadnieks vai vienalga-cik-gadnieks ir aizgājis pa gaisu, svarīgi ir ļaut viņam justies sadzirdētam un saprastam. Ļaut justies tā, kā viņš vai viņa tajā brīdī jūtas. Es nezinu, kā jums, bet mani tracina, ja manas emocijas mēģina pataisīt nepamatotas un no pirksta izzīstas. Kad es raudu, man arī gribas, lai mani apskauj, samīļo un saprot. Neatkarīgi no raudāšanas iemesla. Tad kāda velna pēc lai bērna emocijas būtu mazāk īstas un mazāk atbalstāmas?

Es palieku pie sava – tādas divgadnieku vai [insert your child’s age here] krīzes nemaz nav, tāpēc beigsim biedēt jaunos vecākus. Divu, trīs, četru… un citu gadu vecumi ir brīnišķīgs laiks, kad mūsu bērni aug un veidojas par personībām. Viņi ir lēmumu pieņēmēji un cilvēki tapšanas procesā, tāpēc mūsu galvenais uzdevums ir būt līdzās, palīdzot šiem mazajiem cilvēkiem atpazīt un pieņemt savas emocijas, vienlaikus procesa gaitā mācoties pieņemt arī pašiem savējās. Galu galā arī mēs vēl aizvien esam cilvēki tapšanas procesā.

 

5 Comments

  1. Nu… māāāzliet nevaru Tev piekrist. 🙂 Attīstības krīzes nav mīts, bet gan attīstības psiholoģijas teorētiskais stūrakmens, ko izstrādājis tāds psihologs kā E.Eriksons un par ko runā nevis māmiņuklubu stūrīšos, bet gan psihiatrjas un psiholoģijas lekcijās. Un laikā no 18 mēnešiem līdz 3 gadiem ir tā saucamā otrā attīstības stadija jeb krīze, kas saistīta ar autonomijas un kauna vai šaubu izveidi cilvēka personībā. Tas nozīmē, ka šajā laika periodā ir noteiktas lietas, ko bērns apgūst, un tas notiek caur pastiprinātu pretestību. Atkarībā no tā, kāda ir bērna fiziskā un sociālā vide, viņam tas ir vieglāks vai grūtāks process un krīze var tikt pārvarēta vai nu pozitīvi vai negatīvi.
    Tomēr pilnīgi piekrītu tam, ka ikdienas cilvēks par šādu teoriju nemaz neko nezina un izdomā pats savas iedomātās vecuma krīzes, lai tikai attaisnotu bērna ne tik labo uzvedību. Tomēr uzvedības labumam/sliktumam nav nekāda sakara ar Eriksona attīstības krīzēm jeb stadijām. Tomēr pirms tā skaļi teikt, ka tādu krīžu nav, ir vērts tomēr palasīt arī kādu, kurš ir visu mūžu strādājis, lai tās skaidrotu. 🙂 Cheers!

    Like

    • Es saglabāju zināmu skepsi pret psiholoģiju kā zinātni tās izteikti Rietumu kultūrdefinēto kategoriju dēļ. Man ir nācies papētīt pēcdzemdību depresijas jautājumu, nonākot pie secinājumu, ka tīrai psiholoģijai kā zinātnei ir daudz balto plankumu. Ja izlasīji to, ko rakstīju, es nebūt nenoliedzu pārmaiņas, kas notiek ar bērnu šajā laikā, taču es gluži vienkārši atsakos izmantot jēdzienu “krīze”, kas tiek piešūts kādam vecākam. Mans mērķis bija mazliet pievērst uzmanību kategorijām, kādās domājam par bērnu audzināšanu. Pieļauju, ka man tas nav izdevies pārāk veiksmīgi, jo daudzus ir aizvainojis tas, ka es saku, ka krīzes nav. Bet es tomēr palieku pie tā, ka nav. Ir izaugsme, ir pārmaiņas, ir autonomijas apzināšanās, ir neērti momenti attiecībās ar bērnu, bet es gluži vienkārši atsakos to saukt par krīzi. Ceru, ka man izdevās paskaidrot savu domu.

      Un, tici vai nē, bet man ir nācies daudz lasīt tādu cilvēku darbus, kas visu mūžu ar kaut kādu pētniecisko ievirzi ir strādājuši, taču tas nenozīmē, ka viņu secinājumus jāuztver kā akmenī iekaltu patiesību. Arī Freids savulaik bija grands, kuru vairs neuztver nopietni, jo viņa teorijās ir atrasti būtiski trūkumi. Iespējams, ar Tevis minēto speciālistu ir citādāk, taču palieku pie pārliecības, ka ka ir vērts šad un tad ķecerīgi palūkoties uz kultūrdefinētām kategorijām, kādās domājam.

      Paldies par komentāru! 🙂

      Like

      • Sure! Kādreiz arī zeme bija plakana, un kas attiecas uz psiholoģiju, tad tur, manuprāt, ir tāpat kā ar uzturzinātni – katram sava taisnība. Bet tas ir tas, kas man laikam šajā rakstā peitrūka – apskats no dažādām pusēm, jo pieļauju, ka tas ir sākums, no kurienes mīts par to, ka noteiktā vecumā ir noteikta veida slikta uzvedība, ir radies, jo kaut kāda iemesla dēļ autors to ir nosaucis gan par stāvokli, gan krīzi, un es piekrītu, ka krīze ir slikts termins.

        Publicējis 1 person

  2. gmaija says

    Anete, paldies par šo rakstu! Tas nāca tieši laikā, kad pati mēģinu apkopot domas par to, kāds ir bijis Toma divgadnieka periods, jo trešā dzimšanas diena arī viņam pavisam drīz būs klāt. Esmu vienisprātis ar Tevi par nepatiku pret vārdu “krīze”, jo, ja tā paklausās, tad varētu padomāt, ka bērna attīstībā ir vienas vienīgas krīzes, bet es tam atsakos piekrist. Ir ar ko cīnīties, ir par ko brīnīties un par ko būt sajūsmā. Labais taču, manuprāt, ir vairāk nekā sliktais.
    Es vienmēr saku, ka labākais, ko iemācījos augstskolā, ir nevienu viedokli nepieņemt par 100% patiesību. No visiem viedokļiem izveidot savu – to gan! Un, ja es pareizi saprotu, tad to Tu šeit arī esi izdarījusi. Teorijas nāk un iet, mainās, mainās arī cilvēki un bērni. Starp citu, arī par to, vai zeme ir apaļa vai plakana, ir atsākušās diskusijas. 😉

    Like

  3. Atpakaļ ziņojums: TRĪS. Tas jau ir liels cilvēks. – liels un mazs

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s