Uncategorized
Comments 3

Ļaujiet viņiem būt maziem!

Vēl ilgi pirms mūsu dzīvē ienāk bērns, daudzi no mums lolo ilūziju par to, kā mēs viņus audzināsim, cik lieliskas un harmoniskas būs attiecības ģimenē, cik daudz laika viņu prasmju izkopšanai un emocionālajai labsajūtai veltīsim… Tomēr ar laiku pienāk brīdis, kuram piestāvētu metafora when shit hits the fan, jo, sastopoties aci pret aci ar bērnkopības realitāti, visas tās iepriekš apcerētās ilūzijas pašas bez īpaša lūguma aiziet un noslīcinās podā. Par to, starp citu, pavisam nesen rakstīja arī Laura, taču es šoreiz gribu parunāt par kaut ko citu – par nenovērtēto rotaļu nozīmi mūsu bērnu dzīvēs.

Jautāsiet, kāpēc šim tematam ir vajadzīgs šāds ievads? Domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka lielākā daļa vecāku vēlas savam bērnam dot pašu labāko, un šīs vēlmes, ko tagad moderni ierasts dēvēt par ekspektācijām, mēs sākam formēt vēl ilgi pirms bērna nākšanas pasaulē. Sak’ mans bērns mācīsies angļu un ķīniešu valodu no 2 gadu vecuma un apgūs burtiņus, kā tajos YouTube videorullīšos ar bērniņiem-ģēnijiem.

Tas, ko patiesībā tik agri iemācās bērniņi-ģēniji, ir cits stāsts un par to citreiz. Tikmēr es bieži pieķeru sevi pie domas par to, ka varbūt ir vērts ļaut bērniem vienkārši būt maziem, dodot iespēju viņiem darīt to, kas viņiem sanāk vislabāk – rotaļāties. Apskatoties  uz bērnkopību tuvāk tieši Rietumu kultūras kontekstā, paveras ļoti interesanta aina.

Ne velti tādi autori kā Kim John Payne, Lisa M.Ross (Simplicity Parenting) un Richard Louv (Last Child in the Woods) runā par to, ka Rietumos dzīvojošie bērni ikdienā tiek pakļauti pārlieku daudziem stimuliem ikdienā, tāpēc ir mazliet absurdi domāt, ka arvien pieaugošās problēmas ar tā dēvētajiem uzvedības traucējumiem ir risināmas atrauti no kultūras konteksta.

Viena no problēmām ir tā, ka mēs kā vecāki jau agrā bērnībā, gribēdami labu, nopakojam savu bērnu plānotājus ar dažādām aktivitātēm, pulciņiem, treniņiem un skoliņām. No vienas puses it kā forši – mēs vēlamies dot saviem bērniem iespēju attīstīt prasmes jau agrā bērnībā, tādējādi it kā nodrošinot viņiem vairāk iespēju izsisties nākotnē. Tomēr arvien vairāk tiek runāts par to, ka mūsdienu bērnu dzīves ir pārbāztas ar plāniem, rotaļlietām, ekrāniem, un nebeidzamiem stimuliem. Bērni no tā neizbēgami nogurst un savu reakciju pauž caur uzvedību, kas mums nav ērta un patīkama.

Arvien vairāk speciālistu runā par to, ka bērniem nav nepieciešamas strukturētas un pieaugušā vadītas nodarbības, lai tie varētu apgūt prasmes un zināšanas. Kaut kur visā šajā konkurences ratā daudziem no mums garām ir paslīdējusi izpratne par to, kādu labumu bērnam var sniegt mierīga spēlēšanās savā tempā, pilnīgi izjūtot tā dēvēto plūsmas stāvokli jeb flow state.

DSC_1205

Šajā sakarā, piemēram, uz vidējā Latvijas dārziņa fona ļoti neparasta šķiet Somijas dārziņos izmantotā pieeja. Tur ikdiena tiek organizēta visai brīvā plūsmā – nav nodarbību sarakstu, jo ļoti liels uzsvars tiek likts tieši uz visparastāko rotaļāšanos. Turklāt tiek uskatīts, ka tieši tas, ka bērni paši ir savas dienaskārtības noteicēji, palīdz noturēt ilgāku interesi pret procesiem, kas ar viņiem norisinās – pretēji tam, kā tas ir tad, ja mazos sasēdina krēsliņos kā mazus skolnieciņus.

Tiek uzskatīts, ka tieši rotaļāšanās ilgtermiņā un īstermiņā dod pienesumu bērna kognitīvajai, emocionālajai un fiziskajai attīstībai. Ja neticiet man, šeit pieejami daži resursi par pētījumiem, kas apliecina rotaļu milzīgo spēku. Ne mazāk būtiski ir tas, ka šīm rotaļām pēc iespējas vairāk ir jānorisinās ārā, dodot iespēju mazajiem pasaules pētniekiem līdz ausīm šķaidīties ar dubļiem un pētīt kukaiņus. Šajā jomā uzlabojumus nes Montessori un Valdorfa pedagoģijas ideju popularitāte, taču arī tā nav panaceja.

Kas attiecas uz šo alternatīvo pedagoģiju idejām, es pati ar tām neaizraujos, jo laikam esmu tam par slinku. Manā izpratnē svarīgi ir dot bērnam iespēju darboties pašam savā nodabā bez liekiem apkārtējiem stimuliem un vismaz kaut kādā dienas daļā dot viņam iespēju izlemt, ko darīt ar viņam sniegto laiku. Reizēm pat ar tām pāris stundām vakaros pēc dārziņa un pirms gulētiešanas ir par maz, lai paspētu izspēlēties, un Krišjānis nereti uz mani par to dusmojas, jo “Mammu, es taču gribu vēl pazīmēt”.

Es bieži dzirdu argumentus, ka tagad jau mūsdienu bērni paši kā pielipuši pie tiem ekrāniem un telefoniem, tik maz laika pavada ārā. “Kad mēs augām tā nebija”, ne? Tomēr varbūt ir vērts padomāt par to, vai mēs dodam iespēju saviem bērniem būt tādā vidē, kas raisa iztēli un netraucēti ļauj izpausties ar tā dēvēto nestrukturēto rotaļu? Vai tomēr biežāk mēs viņiem atgādinām, ka “tur līst nevar, jo tur var sasisties”?

DSC_1440

Drošība ir svarīga lieta, taču amerikāņu sabiedrības piemērs, kuru savā grāmatā Last Child in the Woods apskata tās autors Richard Louv, parāda, ka aug konteineru jeb kastīšu bērniņi, kuri no agras bērnības ārkārtīgi daudz laika pavada dažādos krēsliņos, ratiņos un sētiņās. Louv uzskata, ka, lai arī tas viss tiek darīts drošības un ērtības apsvērumu dēļ, sekas tam ir daudz tālejošākas, tiešā veidā ietekmējot bērnu fiziskās un garīgās veselības attīstību. Šī grāmata noteikti ir pelnījusi atsevišķu apskatu, un to es noteikti arī uzrakstīšu, taču šoreiz es nevarēju to nepieminēt ļoti atbilstošās tēmas dēļ.

Atgriežoties pie tēmas par pulciņiem un citām trīsgadnieka plānotājā atrodamām aktivitātēm, varu padalīties arī mūsu pieredzē. Krišjāni mēs pirmo reizi aizvedām uz vispārattīstošās vingrošanas nodarbību, kad viņam bija trīsarpus gadi. Nolēmām, ka skatīsimies, vai viņam patīk un kādas ir sajūtas par treneri un kopējo atmosfēru. Šis projekts izrādījās visai veiksmīgs, jo viņš prasījās uz nākošo un tad atkal uz nākošo nodarbību. Tiesa gan nodarbības apmeklējām reizi nedēļā, jo negribējām pārspīlēt.

Tā kā vingrošanas taciņu sākām iestaigāt pavasarī un visai ātri pienāca vasara, kura piedāvā plašas rotaļu iespējas ārā, šobrīd nodarbības neapmeklējam. Pagaidām Krišjānim vairāk patīk ilgie gājieni no dārziņa uz mājām ar līdzsvara riteni vai skūterīti, jo pa ceļam var ievilināt muterīti rotaļlaukumā un palasīt čiekurus.

Turklāt vasara ir laiks, kad atļaujamies no dārziņa paņemt mazliet vairāk brīvdienu, lai ar minimālu apģērba daudzumu vadītu dienas ārā, slīcinot rotaļlietas ūdens spainī vai piepūšamajā baseinā, laistot vecvecmāmiņas dārzu, rokot bedres kopā ar suņiem vai bēgot no turpat stropos dzīvojošajām bitēm. Te gan jāsaka, ka  mums ir paveicies ar iespēju izbraukt no Rīgas maksimāli bieži, ko labprāt arī izmantojam.

DSC_0869

Aizgājušajā ziemā gan sapratu, ka nerādām Krišjānim pietiekami labu piemēru par to, ka arī ziemā iespējami daudz laika var un vajag pavadīt ārā, to arī laiku pa laikam, kad mūšu pašu un bērna veselība atļāva, centos labot, taču jāatzīst, ka nereti vēlme pēc komforta ņem virsroku, tāpēc bieži brīvdienās arī noslinkojām. Tomēr ar vīru par to centāmies runāt un soli pa solim mēģinājām situāciju labot.

Te nu nekādi nevar noliegt, ka viss ir mūsu rokās. Arī tad, ja līst lietus, atliek uzvilkt atbilstošu apģērbu un jāiet ārā. Ja nav vecmāmiņas, pie kuras aizbraukt uz laukiem, ir mežu takas, dabas parki, pilsētas parki, galu galā ir arī draugi, kuriem ir tās vecmāmiņas un vectētiņi laukos, kuri tikai priecāsies par vairākām smejošām balsīm pagalmā.


Informācijai:

 

 
 
 

 

This entry was posted in: Uncategorized

by

mamma, suņumīle, ziemeļniece, grāmatu tārps, sezonāla skriešanas entuziaste, topošais sociālantropologs, multidisciplinārs projvads

3 Comments

  1. gmaija says

    Pirmkārt, apsveicu ar pārmaiņām blogā! 🙂 Man vienmēr ir interesanti izlasīt Tavus rakstus gan tāpēc, ka tie balstās ne tikai uz Tavu viedokli, bet arī pētījumiem, gan arī tāpēc, ka mūsu dēliem ir tikai apmēram mēneša starpība.
    Izlasot nopriecājos, ka mans mazais džekiņš šodienas neforšajā laikā skraidīja iekšā-ārā visu dienu tāpat kā citās vasaras dienās un, kad sāka līt, paprasīja lietus mēteli, jo laikapstākļi viņam nav šķērslis.
    Un redzu, kā tagad vasarā bērni izbauda dienas dārziņā, kad ēdienreizes ir nesteidzīgākas (jo nav jāiekļaujas nodarbību grafikā) un lielākā daļa dienas tiek pavadīta ārā spēlējoties un draudzējoties. Viņi izskatās daudz priecīgāki, pat šķiet – atvērtāki.

    Publicējis 1 person

  2. Atpakaļ ziņojums: Last Child in the Woods // Vai aug iekštelpu paaudze? | augt.lv

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s