Uncategorized
Comments 5

Dienas, kad neizdodas

No tā visa, ko es te rakstu, var viegli izveidoties priekšstats, ka visas izlasītās grāmatas par bērnu audzināšanu man ir iedevušas baigo pamatu zem kājām, kas ļauj viegli pārdzīvot visas vētras, kas bērnkopībā neizbēgami uznāk un pāriet. Es gan spītīgi turpinu uzskatīt, ka visas krīzes, kas ik pa laikam samilzt, patiesībā ir manējās, nevis mana bērna, jo tā esmu es, kas piedzīvo tos lūzumus, diskomfortus, un man-nafig-nekas-neizdodas momentus, nevis viņš. Jā, protams, viņš piedzīvo pārmaiņas, taču viņam ar tām izdodas aprast vieglāk nekā man.

Pēdējās dienas mums abiem ar dēlu ir izvērtušās īpaši skarbas, jo emocionāli esmu pārkritusi pāri kaut kādai malai, īsti nespējot uzrāpties atpakaļ. Lai pirmais met ar akmeni tas vecāks, kurš nekad nav sakliedzis uz saviem bērniem! Es esmu. Un kā vēl. Sevišķi šajās pēdējās dienās, kad liekas, ka esmu iesprūdusi kaut kādā apburtajā lokā, kurā es uzvelkos no dēla emocijām un viņš – no manējām. Tā, manuprāt, ir ar jebkuriem diviem (vai vairāk) cilvēkiem, kuri dienas vada plecu pie pleca. Reizēm tā savstarpējā rīvēšanās neizbēgami noved pie visai elektriskas izlādes – līdzīgi kā divu sabozušos mākoņu starpā negaisa laikā.

Iemesls, kāpēc nāku te tā publiski čīkstēt, ir vienkāršs – mani ārprātīgi tracina tas, cik ļoti neīstas ir visu mūsu dzīves dažādu sociālo mediju platformās. Tikpat neīsta ir kļuvusi arī bērnu audzināšana, tāpēc es negribu piemest savas piecas kapeikas muļķīgas fantāzijas veidošanai. Nu, nav tā nekāda pastaiga pa mežu vai kaut kas, ko izdarīt pēc grāmatas vai smeļoties iedvesmu vecmāmiņu padomos. Dažkārt tas ir process, kas noved līdz asarām un roka pati stiepjas pēc vīna glāzes. Netēlosim, ka tā nav!

Mani itin bieži izbesī tās varas spēlītes manā un dēla starpā, taču būtu naivi domāt, ka bez tā varētu arī iztikt. Droši vien varētu, ja es pati būtu mazliet savādāk ieprogrammēta un spētu apņēmīgāk kontrolēt savas reakcijas uz pilnīgi stulbām situācijām a la “tu man iedevi nepareizo dakšu” vai “šitāda maize man negaršo” (pirms stundas vēl garšoja), bet es nevaru, es aizsvilstos. Ne vienmēr, bet aizsvilstos un mehāniski izdaru visu tā, lai pielietu eļļu ugunij. Apzinātība, my ass. Jāmācās? Nu, protams, jāmācās.

Tas, ka katra jaunā paaudze ir atšķirīga no iepriekšējās, nav nekas jauns, un būtu dīvaini, ja tas tā nebūtu, jo arī vide ap mums mainās neaptveramā ātrumā. Galu galā mēs vairs neizmantojam ripuļtelefonus, lai komunicētu savā starpā un zirga pajūgi lielākoties ir vairs tikai izklaide tūristiem atsevišķās vietās, nevis populārs pārvietošanās līdzeklis. Es šeit augstprātīgi runāju par attīstītajām pasaules valstīm, nevis par nomaļiem rumāņu ciemiem.

Informācijas laikmets mūs nepasargā no nezināšanas par to, kā 21.gadsimtā izaudzināt laimīgus un pasaulei noderīgus cilvēkus. Gluži vienkārši ir dienas, kad absolūti nekas neiet no rokas. Un ko tad darīt brīžos, kad visi centieni rīkoties pēc vislabākās sirdsapziņas tīšām vai netīšām tiek nolaisti podā? Es teiktu, ka dažkārt šie centieni profilaksei turpat tai podā ir arī jāatstāj un jāpaņem atelpas brīdis, lai pēc tam atgrieztos nulles punktā.

DSC_2115

Sabļāvi uz bērnu? Lūdz piedošanu un paskaidro, kāpēc rīkojies tā, kā rīkojies. Vēlams bez vainas novelšanas uz jaunāko strīdā iesaistīto personu, sevišķi, ja balsi esi pacēlis tu pats. Ir cilvēki, kas uzskata, ka lūgt piedošanu bērnam nozīmē zaudēt savas varas pozīcijas, bet patiesībā tam nav īsti nekāda pamatojuma. Piedošanas māksla, kas ietver sevī prasmi lūgt piedošanu un spēju atzīt, ka esi kļūdījies, ir kaut kas, ko manā izpratnē ir vērts gan izkopt sevī, gan parādīt bērnam.

Neviens no mums nav pasargāts no kļūdām un fuck-up’iem, svarīgi ir piecelties, uzņemties atbildību un sākt no jauna, ja tas ir nepieciešams. Nav jākaunas, ja atsevišķās situācijās tieši bērni kļūst par galvenajiem lieciniekiem tam, kā mums kaut kas neizdodas. Arī viņiem neizdodas un, kā mēs zinām, dzīves laikā neizdosies vēl daudz un dikti, tāpēc stūrgalvīga spēja atkal un atkal celties pēc kritieniem noteikti ir zelta vērtē.

Gribam to vai ne, bet tieši bērni ir tie, kas spēj mūs nolikt pie zemes, liekot līdz pat smeldzei izjust īstu pazemību, un tas, šķiet, nebeidzas nekad. Nemelošu – ar savām šī brīža emocijām es jūtos kā gatavais idiots un mazliet egoistiski ceru, ka uzrakstītais palīdzēs man pašai sajusties labāk. Vēl es droši vien sagaidu, ka kāds no jums komentāros uzrakstīs, ka neesmu viena. Es it kā zinu, ka šajā es-jūtos-kā-idiots laivā ir vēl daudzi vecāki, taču esošajos sociālajos apstākļos mēs ar jums satiekamies vien instagramā, tāpēc tā nelielā vientulības sajūta tā īsti nekur nepazūd.

Es cenšos būt labs vecāks, bet man bieži nesanāk. Jums sanāk?

This entry was posted in: Uncategorized

by

mamma, suņumīle, ziemeļniece, grāmatu tārps, sezonāla skriešanas entuziaste, topošais sociālantropologs, multidisciplinārs projvads

5 Comments

  1. Esmu šad tad uzkliedzis, bet vispār cenšos to nedarīt. Kliegšana – tas ir signāls man pašam, ka esmu situāciju jau izlaidis ārā no rokām. Tas gan tā gadās ļoti reti.
    Nu, gadās. Visiem gadās. Bet tieši par kliegšanu gan es neesmu nekad atvainojies. Lai arī pašam tas ir ļoti nepatīkami. Gluži vienkārši – man nav nekādu ilūziju, ka bērns dzīvē nesastapsies ar cilvēkiem, kuri uz viņu kliegs. Tad lai labāk zina, kas tas tāds ir, un neiestājas šoks, ar tādu saskaroties.
    Par citiem jautājumiem, ja esmu kļūdījies, cenšos gan atvainoties. Ja kāds uzskata, ka tādā veidā zaudē savas varas pozīcijas, tad laiks atmosties un godīgi sev atzīt, ka nekādu varas pozīciju ko zaudēt viņam patiesībā nemaz nav.
    Vecākam ir jābūt autoritātei, nevis vagaram. Jā, ir sarkanās līnijas un uz tām ir stingri jāpastāv. Bērns pieaugot gluži vienkārši meklēs līdzīgu attiecīgu modeli. Tas ir, viņš jutīsies komfortabli ar vagaru, nevis autoritāti. Bet tad jau būs par vēlu kaut ko mainīt.
    Es saviem bērniem esmu vienīgais tētis, attiecīgi arī vislabākais un vissliktākais pieejamais. Viņiem mani jāņem par labu, tāpat kā man jāpieņem viņi.

    Publicējis 2 people

    • Andri, paldies par komentāru! Man ir patiess prieks, ka beidzot manā blogā ir parādījies arī kāds tētis, citādi mēs te tik par un ar mammām vien. 🙂

      Ļoti interesants ir Tavs viedoklis, tiesa gan es tomēr uzskatu, ka atvainošanās par kliegšanu neizdzēš no bērna atmiņas notikušo un līdz ar to viņš nekļūst mazāk sagatavotāks tam, ka kas tāds dzīvē varētu atkārtoties. Es gan uzreiz atzīmēšu, ka šeit vairāk vados no savas bērnības pieredzes, jo man nekas tā neriebās kā situācijas, kad uz mani kāds auro, vienalga, vai pamatoti vai ne. Arī esot pieaugušai, es izjūtu diskomfortu līdz fiziskam nelabumam, ja uz mani paceļ balsi.

      Par sarkanajām līnijām gan piekrītu.

      Publicējis 1 person

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s