Uncategorized
Atstāt komentāru

Ar ķiveri pret traumām

Šad un tad sociālajos medijos cirkulē tas leģendārais rakstiņš par to, kā mūsu paaudze izaugusi bez autosēdeklīšiem, ķiverēm un daudzām citām bērnu drošību veicinošām uzpariktēm, un neko, it kā esot sveiki un veseli. Tas nav nekas jauns, ka tiek idealizēts kāds laika periods un nopelts esošais, un tomēr gudri spriest sēžot ar gaisa spilveniem un parkošanās sensoriem aprīkotajā automašīnā nav nekāda dižā māksla. Mēs aizmirstam, ka par izdzīvošanu bez visām drošības uzpariktēm pastāstīt mums var tikai tie, kam ir paveicies izdzīvot – pārējos aiz borta palikušos šajā diskusijā iesaistīt būtu pagrūti dažu praktisku iemeslu dēļ.

Vasara ir laiks, kad vasaras brīvlaika dinamikā jūtami palielinās bērnu un pusaudžu traumu skaits. Kā rāda Bērnu klīniskā universitātes slimnīcas (BKUS) apkopotie dati, visnežēlīgākā ir statistika tieši attiecībā uz kritienu un sasitumu radītajām traumām, kas turpina pieaugt.

35151248_2527725910587054_4371148638462672896_n

Par to tiek runāts gadu no gada, tomēr vēl aizvien atrodas vecāki, kas atlicina līdzekļus velosipēda, skrituļslidu, skūterīša vai citu foršu aktīvai atpūtai paredzētu pārvietošanās līdzekļu iegādei, taču nespēj vai drīzāk pat negrib atvēlēt pārdesmit eiro ķiveres un citu aizsardzības elementu nopirkšanai. Ķivere ir dārga? Dārgāka par bērna veselību un pat dzīvību?

Pavisam nesen iegādājāmies dēlam skrejriteni. Tā kā viņš savos gandrīz 4 gados ar līdzsvara riteņa palīdzību ir brīnišķīgi izkopis līdzsvara izjūtu, pieņēmām lēmumu uzreiz pirkt skrejriteni uz diviem, nevis trim riteņiem, jo zinājām, ka triju riteņu variants ātri vien kļūs neinteresants. Mums bija skaidrs, ka skrejriteņa novaldīšana neizdosies no pirmajiem mēģinājumiem un  kritieni noteikti būs, tāpēc piemeklējām gan ceļu un elkoņu sargus, gan svaigu ķiveri dēla mīļākajā krāsā. Es ļoti cerēju, ka viņš izvēlēsies skaistu ķiveri ar kosmosa kuģiem un planētām, bet viņš kā uzticīgs Makvīna fans palika pie sarkanās. Damn it!

 

Krišjānis ar kikerīti, kā viņš to tēta ietekmē sauc, iemācījās braukt ātri, ātri arī iemācījās izmantot skrejriteņa bremzi, lai nebūtu jādeldē apavu zoles, taču tas vispār necik nav izslēdzis situācijas, kad jaunietis ierauga sunīti, puķīti, you name it un aizmirst par to, ka jāuzmana ceļš sev priekšā. Esmu pati ar savām acīm bijusi klāt situācijās, kad noderējuši visi pieci viņa ķermenim tobrīd uzliktie aizsardzības elementi. Kritiens nebija stiprs, taču kūleni sanāca apmest un sargi bija noskrāpēti. Labāk plastmasa, nekā viņa locītavas, right?

Ja gadījumā jūsu arguments PRET ķiverēm ir tas, ka bērni ātri izaug un drīz būs jāpērk jauna, esiet bez bažu – tirgū ir pieejamas ķiveres ar regulējamu izmēru, tā kā derēs uz ilgu laiku. Man par šo reklāmu neviens nemaksā, bet, ja gadījumā esat skrejriteņa un/vai ķiveres meklējumos, es iesaku doties uz ripot.lv veikaliņu. Tur atsaucīgi puiši izstāstīs, parādīs un piemeklēs visu, kas nepieciešams. Krišjānim atļāva izgāzt ar tur esošajiem skrejriteņiem turpat veikala telpās, lai saprastu, kurš der labāk. Regulējamas ķiveres nopērkamas arī Gandrs veikalā, tur mēs savukārt pirkām pašu pirmo Kriša ķiveri – tagad mums ir divas.

Zināmu laiku es dzīvoju burbulī ar domu, ka nu jau mēs dzīvojam laikā, kad par bērnu drošību tiek domāts pārpārēm – visi viens otru uzmana, vai tik ķivere nav uzlikta nepareizi, un, ja ir, tad nekautrējas to pateikt. Tomēr izskatās, ka tā nav īsti taisnība, un to lieliski ilustrē kāda situācija dēla dārziņā. Kādu dienu gatavojāmies ar Krišjāni doties mājās no dārziņa, un, tā kā viņš ir nopietni aizrāvies ar savu skrejriteni (viņš mājās pēdējās nedēļas brauc tikai ar to), apzinīgi vilku viņam virsū ķiveri un aizsargus. Klāt pienāca dēla draugs, lai pavaicātu, kas tie tādi ir un kam mums tādi vajadzīgi. Mazliet pārsteigta paskaidroju, kādu funkciju aizsargi pilda un piebildu, lai pasaka vecākiem, ka viņam arī tādi ir vajadzīgi, uz ko viņš savukārt atteica, ka, braucot ar savu skrejriteni uzmanīgi. OK.

Kādā Twitter diskusijā nesen diezgan precīzi tika norādīts, ka ir gadījumi, kad vecāki bērnu nodrošina ar ezotēriskiem aizsardzības līdzekļiem (tie, kas mani pazīst, zina, ka šis man ir kā vērsim sarkana lupata), taču ķiveri ir aizmirsuši. Rezultātā mēs ielās redzam bērniņus uz skrejriteņiem ar sarkanu Kabalas diedziņu uz kreisās rokas, kaklā iesietu krustiņu vai dzintara krellēm, for that matter, bet bez ķiveres. Nopietni? Striķis vs. ķivere? Labi, jūs varat ticēt, kam gribat, bet kur šeit ir vieta veselajam saprātam un galu galā vecajam labajam “sargā sevi pats un dievs tevi sargās”?

Nē, es nesaku, ka bērns ir jāietin burbuļplēvē un jāieliek burciņā. Starp citu, logu ražotājs VELUX ir izveidojis emocionāli spēcīgu klipu par tā dēvēto iekštelpu paaudzi. Es esmu par to, lai viņi izaug ārā un atrodas kustībā bez skārienjūtīgu ekrānu klātbūtnes, jo bērnu aptaukošanās ir nopietna un eksistējoša problēma, taču ir dažas pamatlietas, par kurām ir vērts padomāt, lai vasara nebeidzas, tā arī īsti nesākusies. Sevišķi, ja runa ir par aktīvu pārvietošanos ar kādu no augstāk pieminētajiem transportlīdzekļiem pa asfaltētu virsmu. Pie nobrāztiem elkoņiem un ceļgaliem viņi tiks tāpat, skrienot un lecot, jo šis ir  tas vecums, kad visur ir jānesās un tas jādara ātri. Krišjānim šobrīd neviens elkonis vai ceļgals nav bez krevelēm – pat nesaprotu, kur viņš to visu paspēj, bet ielās ķiverei ir beidzot jākļūst par normu.

 

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s