grāmatas, Uncategorized
Comments 3

Vai aug iekštelpu paaudze?

Parasti, ja vien negadās kāda neplānota kataklizma, man ar grāmatu lasīšanu sokas visai raiti, taču Richard Louv garadarbu Last Child in the Woods lasīju vairākus mēnešus. Nē, ne tāpēc, ka tā būtu slikta un nelasāma, bet kaut kā sagadījās, ka šī bija grāmata, kuru sanāca nedaudz palasīt un tad nolikt malā, lai vēlāk atkal atgrieztos interese un varētu turpināt lasīt. Iemesli intereses zudumam bija dažādi – dažas tēmas grāmatas autors apraksta pārāk izstiepti, lai arī daudzu nodaļu centrālo ideju viņam itin bieži izdodas lasītājam nodot jau pirmajās rindkopās. Lai vai kā, esmu nupat pabeigusi to lasīt, tāpēc steidzos dalīties svaigākajos iespaidos.

Par ko ir stāsts?

Richard Louv jājamzirdziņš grāmatā, kura ir iznākusi vēl tālajā 2005.gadā, ir ideja par dabas deficīta sindromu jeb nature-deficit disorder, kas gan nav nedz psihiatrijā, nedz psiholoģijā balstīts jēdziens, taču kaut kāds pamats šim apzīmējumam, ko ir radījis pats grāmatas autors, visticamāk ir. Ne velti kopš grāmatas iznākšanas tam ir veltīts pat savs šķirklis Vikipēdijā.

Dabas deficīta sindromu un tā radītās sekas Louv īpaši attiecina uz bērniem. Pēc būtības šeit ir runa ir par to, ka daudzi mūsdienu bērni vairs nepavada laiku ārā, nemaz nerunājot par kvalitatīvu laika pavadīšanu cilvēka nepārveidotā vidē. Te gan uzreiz jāsaka, ka autors pārsvarā runā par amerikāņu bērnu un viņu ģimeņu laika pavadīšanas paradumiem, taču, tā kā mēs mēdzam šo to aizņemties no šīs pasaules lielvaras, man liekas, ir vērts ieklausīties, lai zinātu, kā darīt nevajag.

Richard Louv savā grāmatā izvirza tēzi, ka mēs dzīvojam laikmetā, kurā izteikti dominē tas, ko viņš sauc par over-parenting jeb pārspīlēta vecākošanās, kas nozīmē, ka mūsdienu vecāks, pēc viņa domām, kontrolē katru sava bērna soli, plāno katru viņa darbību, atstājot maz vietas tā sauktajai brīvajai rotaļai jeb free play, par kuru es stāstīju pavisam nesen. Viņaprāt, viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka informācijas laikmets kalpo par auglīgu augsni dažnedažādākajām bailēm par to, kas potenciāli var notikt ar mūsu bērniem, tāpēc mēs tos drošības labad iepakojam metaforiskā burbuļplēvē.

Taisnības labad jāsaka, ka, lasot šo grāmatu, nepamet drūma sajūta, ka ar bērniem ASV viss ir slikti. Iespējams, salīdzinot ar mūsu pašiem pipariem, no kuriem vēl daudzi, kā es ticu un redzu, ēd dubļus no vecmāmiņu kartupeļu vagām tikko pēc lietus, amerikāņu bērni, ja var ticēt tam, ko raksta Louv, tik tiešām tiek turēti burciņās dažādu iemeslu dēļ.

Kā vienu no galvenajām problēmām Louv definē ASV kultūrā pastāvošo brīvās rotaļāšanās kriminalizēšanu jeb criminalization of nature play. Kā piemēru viņš min dažādas amerikāņu dzīvojamo zonu kopienas jeb communities, kas arvien ievieš un uztur stingrus noteikumus attiecībā uz to, kādai jāizskatās teritorijai, kurā viņi dzīvo, kā tajā drīkst uzvesties, kā arī arī virkne citu prasību attiecībā uz bērniem un to, kā tiem ir atļauts patērēt vidi ap sevi.

Šīs prasības, piemēram, mūsdienās vairs nepieļauj nekādu štābiņu būvēšanu kokos, kā arī bieži ierobežo daudzas citas amerikāņu bērnu darbības, kas bērniem mūsu ģeogrāfiskajā apvidū varbūt liktos ikdienišķas. Respektīvi, Louv visai pamatoti norāda uz amerikāņu pārspīlēto tendenci ierobežot, aizliegt, uzraudzīt un sodīt. Rezultātā mēs nonākam pie bērniem, kuriem ir nepieciešama 24/7 uzraudzība un vienīgā drošā un noteikumu robežās ietilpstošā lieta viņu dzīvēs ir ekrāni. Tālāk viss aiziet kā pa ķēdīti – uzvedības problēmas, aptaukošanās un nākotnē pat nopietni emocionālās veselības traucējumi, jau esot pieaugušam.

 

DSC_0683

Bērnu emocionālā un fiziskā veselība, kā arī radošuma attīstības veicināšana nav vienīgie argumenti, pie kuriem Louv ķeras visā šajā apcerējumā par plaisu starp dabu un cilvēku. Tam ir vēl vismaz viens nozīmīgs aspekts. Viņš uzskata, ka cilvēks nevar novērtēt to, ko nepazīst.

Proti, viņaprāt, mēs nevaram runāt par ekoloģisku katastrofu apturēšanu un novēršanu nākotnē, ja šodien mēs paši pieliekam roku iekštelpu paaudzes audzināšanā, dabu aizvietojot ar planšeti un dīvānu. Ja bērns nezina, kā izaug burkāns un ka mežu ekosistēma kalpo par mājām virknei dažādu augu un dzīvnieku, kāpēc lai nākotnē viņš izvēlētos kļūt par zinātnieku vai uzņēmēju, kas risina dažādas jau šodienas pasaulē samilzušas problēmas, kas saistītas ar ilgtspējīgu pārtikas ražošanu un mežu uzturēšanu?

Lai arī kopumā es sliecos piekrist autora uzstādījumam par to, ka mums būtu jāpieliek pūles, lai bērnus atgrieztu kokos un kalnos visu šajā grāmatā pieminēto iemeslu dēļ, man tomēr šķiet, ka šodienas pasaulē viss nav tik slikti, kā rādās. Vismaz šaipus okeānam. Varbūt kāds no jums atceras šo puisi no Nīderlandes, kas savulaik 17 gadu vecumā uzstājās ar iedvesmojošu runu iekš TEDx Talks un stāstīja par to, kā viņš ir iecerējis dažu gadu laikā savākt to plastmasas drazu, kuru mēs kā radības kronis esam iegrūduši okeānos?

Tagad Boyan Slat prezentētā vīzija ir kļuvusi par realitāti, turklāt sāk izskatīties, ka okeānu izdosies izmēzt lētāk un ātrāk kā sākotnēji bija domāts. Tomēr tas nenozīmē, ka ar to problēmas ir beigušās. Lai atvieglotu dzīvi bruņurupučiem, par plastmasas salmiņu pielietojumu būs jādomā arī turpmāk – tas prasīs gan ieradumu maiņu, gan garas un izglītojošas sarunas ar mūsu bērniem, kas diez vai priecāsies, ja atstāsim viņiem mantojumā mitekli (lasīt – planētu Zeme) nožēlojamā stāvoklī.

Par spīti grāmatas ne pārāk viegli sagremojamam raksturam un daudzām patiesi liekām detaļām tajā, īpaši simpātiski man šķita autora centieni runāt par izglītības un pilsētplānošanas lomu dabas deficīta sindroma novēršanā mūsu visu dzīvēs. Pilsētplānošana ir vesels lauciņš, par kuru man Rīgas kontekstā bieži sāp sirds, tam būtu jāvelta atsevišķš blograksts, un, nē, milzīgi rotaļlaukumi un perfekti nopļauti mauriņi parkā, kuros aizliegts sēdēt, nav risinājums. Izglītību dārziņa formātā es pati nedaudz jau pieminēju rakstā par nestrukturētās rotaļas nozīmīgumu, kuru aktīvi praktizē ziemeļvalstu dārziņi. Klasiskā formula – atbilstošs apģērbs mugurā, pa durvīm ārā un aidā jūriņā.

Louv pieskaras arī tālākajiem bērnu izglītības posmiem, pamatoti kritizējot pieeju, kura aktīvi tiek izmantota amerikāņu skolās, proti, dabas mācības apguvi no grāmatām. Te nu, cik atceros no saviem skolas laikiem, situācija ir tikpat bēdīga kā ASV un droši vien arī daudzviet citur attīstītajā pasaulē. Atceros, ka labākajā gadījumā pirmajā vasaras brīvlaikā tika dots uzdevums veidot herbāriju, un ar to arī viss beidzās. Pēc tam zubrījām no galvas fotosintēzes formulu un visu pārējo, kas bija grāmatās un jēgas no tā, kā zināms, pamaz. Tomēr, ko darīt? Kādas ir alternatīvas?

Richard Louv ar apbrīnu raugās Norvēģijas virzienā, uzslavējot šīs valsts praksi, kur vietējās saimniecības sadarbojas ar skolām, lai saimniecības kļūtu par vietām, kur bērniem mācīties un mācīto redzēt dzīvē. Amerikāņi arī no šī ir uztaisījuši kustību, kura pazīstama ar vārdu farm-based education. Louv uzskata, ka ir ārkārtīgi būtiski vismaz vienu izglītības programmas daļu izdabūt ārā no klašu sienām, lai tam, kas tiek iemācīts klasē, būtu reāla pievienotā vērtība. Šis ir tikai viens no piemēriem, kurus viņš apskata kā iespējamos risinājumus. Ja ir slinkums lasīt grāmatu, ir vērts iemest aci paša Louv kūrētajā The Children & Nature Network kustības lapā, lai pasmeltos idejas, kuras ieviest ikdienā.

Sēžu tagad un domāju – pusi no Latvijas teritorijas klāj meži un mums ir simtiem kilometriem gara jūras piekraste. Tas ir reāls un viegli pieejams resurss. Kamēr Latvijas izglītības sistēma vēl tikai lēni un agoniski briest reformai un pārmaiņām, mums ir visas iespējas un vajadzīgie priekšnosacījumi pašiem kopā ar bērniem doties dabā. Zelta vērtē ir arī vecmāmiņu dārzi, no kura paķert kraukšķīgus burkānus un latvieša dzīvesziņai tik ļoti pietuvinātās dilles. Vienvārdsakot, ar mums vēl nav tik slikti, taču tas nenozīmē, ka nevarētu būt vēl labāk. Sagādājam kādu no izglītojošām spēlēm Putnotājs vai Kokotājs un laižam dabā!

This entry was posted in: grāmatas, Uncategorized

by

mamma, suņumīle, ziemeļniece, grāmatu tārps, sezonāla skriešanas entuziaste, topošais sociālantropologs, multidisciplinārs projvads

3 Comments

  1. Par to cilvēku dzīšanu laukā pie dabas – ir pētnieki, kas uzskata, ka ar to vēl nepietiek. Ir jāiet laukā un jādara tas basām kājām. Tas palīdzot mazināt iekaisuma procesus un kopumā uztur labu veselību. Tam visam pamatojumu var meklēt iegooglejot grounding/earthing. Neesmu skrupulozi iedziļinajusies, cik leģitīmi ir pētījumi, bet tā kā sirdī esmu baskājis, tad rezultātiem neiebilstu. 😀

    Like

    • Man tomēr liekas, ka apgalvojums “ar to nepietiek” ir drusku par kategorisku, jo izlasot rodas iespaids, ka apavos ietērptas kājas var izslēgt pārējos dabā būšanas efektus, kas tā noteikti nav. Es esmu par staigāšanu basām kājām un baskājības ietekmi uz cilvēka veselību un pašsajūtu nebūt neapšaubu, tomēr realitātē to var darīt dažus mēnešus gadā, atsevišķos platuma grādos pat vēl mazāk. Piemēram, Norvēģijā tik ļoti iecienītā haikošana klintīs ap fjordiem nu nekādi nav paveicama basām kājām lielākajai daļai parasto cilvēku.

      Like

      • Tas noteikti neizslēdz visus citus dabas priekus, vnk uzsver sazemēšanās nepieciešamību. Man gan nākas piekrist, ka ne vienmēr būšana dabā nozīmē arī pieskaršanos tai. Un kontakts manuprāt ir svarīgs. Bet tā absolūtā dzīvībai nepieciešamā sazemēšanās neiztur kritiku, kad jādomā, kā cilvēki izdzīvo pasaules aukstākajos reģionos. 😉

        Like

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s