Uncategorized
Comment 1

Kā (ne)audzināt vīrieti

Ir temati, par kuriem domājot, lasot un diskutējot, man neprātīgi dauzās sirds – tieši tik svarīgi man tie šķiet. Šo blograkstu esmu muļļājusi savā prātā un piezīmju blociņā jau pietiekami ilgi, mēģinādama saprast, no kura gala lai ķeras klāt? Iespējams, ja es pati nebūtu dēla mamma, man par šo visu acis tik ļoti nedegtu, taču tā kā liktenis manās rokās ir nodevis mazu puisēnu, es cenšos darīt visu savu iespēju robežās, lai šo cilvēkbērnu nesačakarētu. Tieši tāpēc es esmu izvēlējusies runāt par tik ļoti slideno puiku (un nedaudz arī meiteņu) audzināšanas jautājumu, kas, tēlaini izsakoties, ir īsts aizspriedumu un mītu purvs, kurā liela daļa mūsu sabiedrības joprojām ir iestigusi.

Skaidrības labad vajadzētu vispirms sākt ar jēdzienu salikšanu pa plauktiņiem.

Tātad.

Antropologi izšķir divus veidus, kā tiek aplūkotas dzimumu atšķirības – kā bioloģisks dzimums vai kā sociālais dzimums, kas pazīstams arī kā dzimumsocialitāte. Vienkāršojot to var paskaidrot šādi: viens ir tas, ko tev daba ir ielikusi kājstarpē, bet pavisam kas cits ir viss tas, kas attiecas uz sociāli un kulturāli definētām attiecībām dzimumu starpā un gaidām pret konkrētā dzimuma pārstāvjiem.

Respektīvi, dzimumsocialitāte nav kaut kas, kas bioloģiski iedzimst – tā tiek definēta konkrētas sabiedrības un tās kultūras ietvaros. Lai lieki netērētu jūsu laiku ar crash-course sociālantropoloģijā, varat ar šiem konceptiem tuvāk iepazīties latviski izdotajā norvēģu profesora T. H. Ēriksena grāmatā “Mazas vietas – lieli jautājumi. Ievads sociālantropoloģijā”.

Tagad pie lietas.

Ja jums šķiet, ka puisīši pēc noklusējuma ir citādāki un līdz ar to – citādāk audzināmi kā meitenītes, let me stop you right there. Mans pusprofesionālais kretīnisms šādus apgalvojumus vairs nelaiž cauri dažiem domāšanas filtriem, par to paldies maniem pasniedzējiem Rīgas Stradiņa universitātē. “Puikas jau pēc dabas ir ar tehniku uz tu, viņiem jau tās mašīnas vairāk… a meitenēm tās princešu lietas un lelles tuvākas”. Pazīstami? Un tagad noskatieties šo BBC eksperimentu par to, kā mēs pieaugušie, paši to nemaz neapzinoties, grūžam bēbīšus iekšā stereotipos jau agrā vecumā.

Taču es neesmu nākusi šeit runāt par rotaļlietām vai lai pielietu eļļu diskusijai par lellēm vs. automašīnām, tomēr tas noteikti ir uzskatāms piemērs par to, kā strādā kultūrdefinēti priekšstati it kā pavisam nevainīgās darbībās. Mans mērķis ir runāt tieši par bērnu emocionālo audzināšanu un tiem priekšstatiem par puiku audzināšanu, kuriem, pēc manām domām ir pēc iespējas drīzāk jāizplēn.

“Nečīksti!”, “Neraudi!”, “Tu taču esi liels puika/liela meitene!” ir frāzes, kas no mūsu mutēm nereti izlido automātiski. Nav ko liegties, arī es bieži esmu kritusi šajā grēkā – sevišķi, kad intensīvā satiksmē centies nomanevrēt un no aizmugurējā sēdekļa pienāk pavēles par nepieciešamību mainīt radio staciju. Šādas situācijas, kas izprovocē skaļākus decibelus un nepārdomātas frāzes no manas mutes, ir daudz un es ar tām absolūti nelepojos, taču life is life.

Tas, kas mani sāpina visvairāk, ir tādas puikām pietiekami bieži veltītas frāzes kā “Beidz raudāt kā meitene!”, “Tikai mazas meitenītes raud!” u.tml. Esmu dzirdējusi urbānās leģendas, kad puikam audzināšanas nolūkos piedāvā uzvilkt kleitiņu. Jau atkal šeit ir pamatots iemesls runāt par dzimumsocialitāti, jo skaidri parādās idejas par to, kas ir atļauts meitenēm un kas – zēniem. Vai to nosaka bioloģija? Nē, to nosaka kultūra, kas sevi manifestē caur šāda veida audzināšanas paņēmieniem.

Stāstot bērniem to, ka raud tikai meitenes un puikām tā uzvesties nepiedien, mēs izdarām lāča pakalpojumu visiem bērniem – neatkarīgi no dzimuma. Šī ideja pēc būtības pauž pieņēmumu, ka a. raud tikai meitenes, jo viņas ir emocionālākas, nespējīgākas kontrolēt savas emocijas un b. puikas neraud, jo vīrieši pēc noklusējuma ir racionālākas būtnes. Saprotat, uz ko es velku? Šeit nav runa par bioloģiju, šeit ir runa par mūsu kā sabiedrības gaidām par to, kā katram bērnam ir jāuzvedas atkarībā no tā, kas viņam ir starp kājām. Šī ideja man liekas tikpat absurda kā rozā krāsas piedēvēšana tikai meitenēm.

Atļaujiet man jums iemest ar vēl vienu gudru jēdzienu! Toksiskā maskulinitāte jeb toxic masculinity. Plašāku definīciju un vēsturisko kontekstu varat papētīt šeit, bet pēc būtības tas apzīmē tādu stereotipisku dzimumu lomu definējumu, kura ietvaros zēniem un attiecīgi arī vīriešiem ir sociāli pieņemami uzvesties noteiktā veidā, piemēram, paužot ierobežotu emociju gammu. Šis apzīmējums nevis kritizē vīriešus, bet sliecas norādīt uz kultūrdefinētu normu negatīvo ietekmi uz viņiem. Šeit ietilpst viss tas, ko mēs pazīstam kā “Nu, tu esi vecis vai neesi?” un dažnedažādas variācijas par tēmu, ka īsts vīrietis ir stiprs, dominējošs, nav mīkstais, memmītis, u.tml.

Šis ir pārmaiņu laikmets. Mēs mācām meitenēm, ka viņas var visu. Arī noparkoties paralēli un programmēt, ja vajag. Tikmēr, kā savā New York Times esejā raksta amerikāņu aktieris un komiķis Michael Ian Black, savā ziņā jauni vīrieši ir atstāti kaut kur karājamies gaisā –  īpašības, kas ilgu laiku daudzās Rietumu sabiedrībās tika vērtētas kā vīrišķīgas (spēks, agresija, sāncensība), šobrīd tiek pārskatītas, taču būt emocionāliem un vājiem mēs viņiem vēl īsti negribam ļaut, jo tāds taču nav īsts vecis. Bet kāds tad viņš ir?

Dokumentālās filmas The Mask You Live In (skatīt treileri zemāk) veidotāji cenšas rast atbildi uz šo jautājumu, stāstot par zēnu un jaunu vīriešu centieniem manevrēt amerikāņu maskulinitātes šaurās definīcijas ietvaros. Treileris jau vien ir jaudīgs.

Tomēr ir skaidrs, ka tā nav tikai amerikāņu problēma, tas ir vienlīdz aktuāls jautājums arī mūsu sabiedrībā, kur vecāki bieži vien uzskata, ka puikām ir nepieciešama īpaši stingra audzināšanas pieeja, kurā nav vietas emocijām, un viņiem nav atļauts tas, kas ir atļauts meitenēm.

Kāpēc par to visu ir svarīgi runāt? Vai esat dzirdējuši, ka Latvijā vīrieši pašnāvības izdara 4,5 reizes biežāk kā sievietes? Michael Ian Black iepriekš pieminētajā esejā tikmēr norāda uz grūti apstrīdamu faktu, ka lielāko daļu masu apšaudes ASV paveic vīrieši.  Es neapgalvoju, ka visu šo traģēdiju pamatā ir tieši vīriešu emocionalitātes apspiešana, taču šī noteikti ir viela pārdomām par tādu lietu kā vīriešu garīgā veselība, kā arī par to, ka šīs veselības pamati tiek ielikti jau agrā bērnībā un mēs kā sabiedrība esam par to līdzatbildīgi.

Kas ir ne mazāk svarīgi, vīriešu gadījumā ir nepieciešams runāt arī par stigmu –  ne velti bieži tiek runāts par to, ka psihoemocionālu problēmu gadījumā tieši vīrieši retāk vēršas pie speciālistiem un par šīm problēmām atsakās runāt par ar tuviniekiem.

Emocijām un garīgajai veselībai nav dzimuma. Manā izpratnē aiz tā visa visupirms stāv cilvēks, nevis vīrietis vai sieviete. Arī bērnu audzināšanā vispirms būtu jāatceras, ka mūsu rokās ir nodota tieši cilvēka audzināšana, un cilvēks ir emocionāla un sociāla būtne neatkarībā no tā, kāda hromosomu kombinācija viņam izšķirošajā brīdī tikusi piešķirta.

Galu galā tas, kā mēs audzinām dēlus, ietekmēs to, kā viņi izturēsies pret meitām, pret sievietēm un galu galā – pret visiem sabiedrības locekļiem. Ja mēs vēlamies dzīvot pasaulē, kurā pret mums izturas ar cieņu, mums ir jāizturas ar cieņu pret katru bērnu, viņa emocijām un viņa psihoemocionālo veselību. Es uzskatu, ka mans un mana dēla tēva uzdevums ir palīdzēt dēlam navigēt emociju dziļajos ūdeņos, pietiekami bieži viņu samīļojot un ar cieņu izturoties pret viņa asarām, lai viņš izaugtu par tādu sabiedrības locekli, kas to pašu pēc tam spēs piedāvāt saviem līdzcilvēkiem, jo bērni mācās no piemēra, nevis no tukšas muldēšanas.

 

 


Informācijai:

This entry was posted in: Uncategorized

by

mamma, suņumīle, ziemeļniece, grāmatu tārps, sezonāla skriešanas entuziaste, topošais sociālantropologs, multidisciplinārs projvads

1 komentārs

  1. Esošā izpratne par dzimumu lomām un atšķirībām ir samērā jauna un raisa sabiedrībā nopietnas pretrunas. Šī iemesla dēļ ir maz ticams, ka tieši tāda dominējošā izpratne būs arī pēc 20-30 gadiem, kad bērni būs jau lieli. Kāda tā būs, neviens nezina, bet tādēļ jo īpaši svarīgas ir pēdējās divas rindkopas.

    Like

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s