citi, iesaku, Uncategorized
Atstāt komentāru

Apgūt pierādījumos balstītu bērna audzināšanu

Šovasar ap saulgriežu laiku man bija saruna ar kādu manu radinieku, kurš cita starpā ieminējās, ka, viņaprāt, skolās nemāca divas dzīvē ļoti būtiskas lietas – finanšu pratību un bērnu audzināšanu. To, kā cilvēkam apieties ar naudu, ko tā vispār spēj un galu galā – kā tā ietekmē parastā mirstīgā dzīvi, mēs vēl kaut kā varētu ieintegrēt nākotnes izglītības programmā, taču par bērnkopību es tik pārliecināta neesmu. Tomēr manā ieskatā ir iespējams šo caurumu aiztaisīt mazliet citādāk – sākot pašiem ar sevi, uzņemoties iniciatīvu, meklēt atbildes, nebūt vienaldzīgiem.

Tā tas notika arī ar mani, kad es kļuvu par mammu. Es sapratu, ka es nesaprotu absolūti neko. Pirmās autiņbiksītes dēlam mainīja vīrs, jo, lai gan mēs abi bijām izgājuši fikso apmācību vienā no daudzām jauno vecāku skoliņām, man iestājās panika. Protams, panika ar laiku norima, taču, lai tas tā notiktu, man nācās pielikt milzīgas pūles daudzu balto caurumu aizpildīšanai savās zināšanās par to, ko tas nozīmē – dzīvot ar mazu cilvēciņu uz rokām.

Es toreiz sapratu, ka realitātei ir maz sakara ar to, kas man līdz tam ir ticis stāstīts, tāpēc bija jāsāk no jauna. Kad biju izsmēlusi visu, ko varēju paņemt no draudzenēm, latviski rakstošajiem medijiem un savas uzraugošās vecmātes, sāku rakt augšā citus resursus, jo ar visu iepriekš pieminēto man nepietika. Nepietika, jo es jutu, ka pār mani gāžas vienas un tās pašas standarta atbildes, kam bieži vien īsti nav seguma.

Kāpēc es to visu stāstu? Aizvadītajā nedēļā man bija tas gods piedalīties lekcijā par zīdaiņu raudāšanu un mierināšanu, ko organizēja biedrība ģimenes atbalstam “Tēvi”. Uz turieni mani aizveda mana akadēmiskā interese, jo, kā, iespējams, esat pamanījuši, es šobrīd cenšos uztaustīt sava maģistra darba pētījuma virzienu. Zināju, ka par iespaidiem pēc lekcijas noteikti gribēšu padalīties arī blogā, taču, godīgi sakot, sākotnēji pēc visa līdz šim pieredzētā vecāku izglītošanas jomā Latvijā uz turieni es devos ar zināmu devu skepses.

Un velti.

Beidzot es biju nokļuvusi lekcijā, kurā tika runāts par tēmām, kurām latviski runājošā, rakstošā un lasošā vidē man nesaprotamu iemeslu dēļ bieži tiek mests līkums. Lekciju vadīja Elīna Kļaviņa, kas ir biedrības “Tēvi” vadītāja un arī pieredzējusi PEP mamma. Klausīties Elīnā bija sanācis bariņš tētu – gan tēti-iesācēji, gan arī tādi, kuri vēlas uzzināt ko tādu, ko iepriekš nav zinājuši. Lai gan tēti ir biedrības primārā mērķauditorija, lekcijas ir brīvi pieejamas arī mammām.

Jau no pirmajām lekcijas minūtēm es iekšēji gavilēju par to, ka šī biedrība ne vien vārdos, bet arī darbos ir uzņēmusies iniciatīvu sniegt mūsu sabiedrībai informāciju, kas ir balstīta pētījumos un pierādījumos, nevis mītos un aizspriedumos. Lekcijas laikā es vairākkārt pieķēru sevi piekrītoši mājam ar galvu vai stulbi smaidot. Jā, es tur neko nevaru darīt – es esmu liels vecākošanās un bērnkopības izglītošanās entuziasts.

Elīna brīnišķīgi prot runāt tā, lai sanākušie tēti nekautrētos izmantot iespēju gan uzdot jautājumus, gan iesaistīties diskusijās. Atzīšos, ka arī man muļķīgā kārtā vienmēr šķitis, ka tāds vidējais latviešu vīrietis ir visai kūtrs un visticamāk būtu grūti dabonams uz tādām lekcijām par bēbīšiem, bet te es redzēju, ka man nebija taisnība – latviešu vīrietis tiešām nāk, klausās, jautā un labprāt uzklausa citu tētu viedokļus un ieteikumus.

Varētu šķist, ka par zīdaiņu raudāšanu, kas bija manis apmeklētās lekcijas centrālā tēma, jau tā visiem sen jau viss ir skaidrs. Nekā nebija! Tas, ko lekcijā stāstīja Elīna, ir tas, ko daudziem būtu vērts uzzināt kaut vai tādēļ vien, lai atbrīvotos no viena otra aizprieduma. Piemēram, par to, vai bēbīti, pirmajā dzīves gadā mīļojot, ir iespējams izlutināt un, kā tautā saka, “pieradināt pie rokām”. Es vienmēr par šo jokoju un saku, ka pieradīs tā, ka vēl 16 gadu vecumā nekāps nost, taču patiesībā zinātnei ir viedoklis, ka fizisks kontakts un pieskārieni bērna pirmajā dzīves gadā labvēlīgi ietekmē bērna smadzeņu attīstību. Un šis ir tikai viens no daudziem mītiem, kas lekcijas laikā tika dekonstruēts.

Kāpēc tieši tēti?

Biedrība “Tēvi” par savu vīziju uzskata sekojošo: “Iekļaujot tēvus bērnu un ģimenes dzīvē, ir izaugusi laimīga, uz cieņpilnām attiecībām balstīta Latvijas iedzīvotāju paaudze”. Kā liecina  sociālantropologu veikts pētījums 2016.gadā par tēva lomu Latvijā, šobrīd tēti pamatā pilda tādu kā palīga jeb atbalsta funkciju veicēja lomu, kas daudziem mums šķiet tik ļoti ierasta lieta, ka grūti vispār iedomāties, kā un kādēļ to būtu nepieciešams mainīt.

39629876_2166583426917366_51401391209447424_n

Es pati sliecos piekrist uzstādījumam, ka ir ļoti būtiski tēvus dabūt atpakaļ iekšā bildē, lai viņi sabiedrībā tiktu uztverti līdzvērtīgi mātēm. Manā izpratnē šāda paradigmas maiņa ar laiku ļautu izvairīties no muļķīgām situācijām, kad, piemēram, tētis komunicē ar dārziņa audzinātājām, skolotājiem vai medicīnas speciālistiem un informāciju nereti tiek lūgts nodot mammai. Hello, tētis un mamma ir partneri, nevis priekšnieks un padotais, ok?

Biedrība piedāvā virkni citu lekciju par bērnu emocionālo audzināšanu, bērnu miegu, kā arī pieejamas ir atbalsta grupas šķirtajiem tēviem. Runā, ka septembrī piedāvāto lekciju klāsts tikšot papildināts, tāpēc sirsnīgi iesaku kā tētiem, tā mammām sekot informācijai biedrības Facebook lapā. Tēti, ejiet un iesaistieties! Ja līdz šim, iespējams, dažādās vecāku skoliņās un lekcijās neesat jutušies ērti lielā mammu īpatsvara dēļ, tad šī būs īstā vieta jums, kur justies ērti un es pat teiktu – kā savējam, jo biedrības lekciju vadītāji prot izkausēt ledu ar savu klātbūtni vien.

Viens no iemesliem, kāpēc blogā bieži publicēju grāmatu apskatus, ir šo grāmatu nepieejamība tiem, kas angliski nelasa, taču, kā liecina ziņas, ko es šad un tad saņemu no tiem, kas mani lasa, šī informācija kaut vai sazipotā formātā ir noderīga un svarīga.

Tomēr nu varam priecāties par zināmām pārmaiņām, jo beidzot tas, par ko pārsvarā runā angliski rakstoši grāmatu autori un speciālisti, ir kļuvis pieejams latviski runājošai auditorijai ar biedrības “Tēvi” starpniecību. Tāpēc es aicinu jūs izmantot iespēju un nepārstāt izglītoties dažādos ar bērnkopību saistītos jautājumos, jo no tā ieguvēji būsiet gan jūs paši, gan jūsu bērni, gan arī mēs kā sabiedrība, jo tad mums pašiem būs vieglāk formulēt, kas ir tas, ko mēs vēlamies prasīt no izglītības sistēmas, jo ir vairāk kā skaidrs, ka arī tai beidzot ir pienācis laiks mainīties.

This entry was posted in: citi, iesaku, Uncategorized

by

mamma, suņumīle, ziemeļniece, grāmatu tārps, sezonāla skriešanas entuziaste, topošais sociālantropologs, multidisciplinārs projvads

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s