ceļojumi, Uncategorized
Atstāt komentāru

Kā mēs braucām Maroku lūkoties

Par Maroku neskaitāmas reizes bija lasīts tajos žurnālos, ko var atrast lidmašīnu krēslu kabatiņās, kas bieži ir sāpošu un saspiestu ceļgalu sabiedrotais lēto cenu aviolīnijās (sveiciens Ryanair!). Pēc kāda trešā šāda Maroku slavināšanas (reklām)raksta impulsīvi piedāvāju vīram nākošo silto zemju atvaļinājumu aizvadīt tur. Vienmēr, kad piedāvāju mūsu ģimenes nau jau ikgadējam rudens aizbēdzienam vienu vai otru galamērķi, viņa vienīgais jautājums ir: “Tur ir silti?”. Tā kā Maroka atrodas Āfrikā, klimata kritērijs tiek atzīmēts kā izpildīts un atliek ķerties pie ceļojuma plānošanas.

Parasti visu plānošanas ņemtni es atstāju vīra ziņā, jo viņš ikdienā ir līdz ausīm tūrismā un pārzina dažādas ar ceļojumiem saistītas nianses krietni labāk par mani. Tomēr Maroka tika atstāta uz maniem pleciem, jo vasaru, kura bija galvenais ceļojuma plānošanas laiks, es godpilni aizvadīju kā bezdarbnieks un varēju šim procesam nodoties ar sirdi un dvēseli.

Jāsaka godīgi – lai arī šobrīd, pateicoties tām pašām lēto cenu aviolīnijām, Maroka ir visai populārs galamērķis latviešu ceļotāju vidū, es tomēr jutu nelielu satraukumu par došanos uz šo Āfrikas pērli kopā ar zinātkāru un visai emocionālu četrgadnieku. Vēlāk, protams, izrādīsies, ka uztraukumam nebija pamata, bet par visu pēc kārtas.

Maršruts un transports

Tā kā nolēmām, ka Marokā pavadīsim apaļas divas nedēļas, bija jāsaprot, cik daudz pa šo laiku varam apskatīt un izdarīt. Protams, ceļošana ar bērnu liek domāt pavisam citādās kategorijās, drošībai un komfortam ieņemot vietas prioritāšu saraksta augšgalā. Nolēmām, ka neatkāpsimies no mums ierastā formāta un nomāsim mašīnu, lai varētu braukt visur, kur gribam. Un nobraucām mēs pa šo laiku savus 800 kilometrus pa aptuveni šādu maršrutu (ar dažām turpu šurpu braukāšanām uz pludmalēm u.tml.):  

Autonoma visā šajā plānošanas epopejā man personīgi sagādāja visvairāk raižu un galvassāpju, jo nebija skaidrs, kā mums vispār ies ar iekļaušanos marokāņu satiksmē, nemaz nerunājot par to, kādu autonomas kompāniju labāk izvēlēties. Ļoti noderīgi bija ceļojumu bloga Along Dusty Roads sniegtie padomi, kurus es izlasīju krustu šķērsu, lai mazliet nomierinātu savu control freak dvēseli. Tikmēr autonomas kompānijas izvēles jautājumu pašā pēdējā brīdī man palīdzēja atrisināt latviešu ceļotāju diskusiju grupa Facebook – LATVIEŠI CEĻO, kur mums tika ieteikta kāda pēc skata necila un logo dēļ nepārliecinoša autonomas kompānija, taču atsauksmes bija labas un nolēmām riskēt.

Sākuma punkts visam bija Agadira, kur karaliski ielidojām no brāļu lietuviešu galvaspilsētas Viļņas. Pēc tām pāris reizēm, kad esam lidojuši uz Grankanāriju caur Londonas lidostām un tur nīkuši stundām ilgi, šoreiz nolēmām, ka prātīgāk būtu aizvizināties Viļņai un no turienes ar tiešo WizzAir reisu aizlidot līdz šai marokāņu piejūras kūrorta pilsētai, lai tālāk turpinātu ceļu pāri Atlasa kalniem uz Marakešu un no turienes atpakaļ uz visiem mūs interesējošajiem okeāna piekrastes ciemiem un pilsētiņām.

Agadiras lidostā pēc diezgan laikietilpīgas veidlapu aizpildīšanas, ko līdz šim biju pieredzējusi tikai Krievijā, mūs pie izejas sagaida autonomas pārstāvis – kolorīts marokāņu onks, kurš nevar valdīt sajūsmu par mūsu puiku: What a lovely boy! As-Salaam-Alaikum! Welcome to Morocco!. Pietiekami saprotamā angļu valodā viņš stāsta, ka viņam ir četrgadīga meitiņa. Kā vēlāk izrādīsies, marokāņi dievina bērnus un ir ļoti, ļoti pretimnākoši ģimenēm.

Internetā bijām lasījuši, ka rezervējot mašīnu autonomā, nav nekādas garantijas, ka tiksi tieši pie tāda autiņa, kādu izvēlējies. Tā nu mēs DACIA Logan vietā tikām pie visai cienījama WV Golf, par ko bijām pat ļoti priecīgi. Iemaksājām drošības naudiņu, parakstījām visus nepieciešamos dokumentus un gāzām ielās. So far, so good.

Čau, kultūršok!

Tagad par to, kā mums gāja Marokā, varu runāt ar diezgan lielu degsmi un entuziasmu, bet būšu godīga – manas attiecības ar šo Āfrikas monarhiju veidojās lēni, un pirmajās trijās dienās es biju uztraukusies pilnīgi par visu. Es zināju, ka tā būs, jo vienreiz savā dzīvē kultūršoku jau esmu piedzīvojusi, tāpēc es gluži vienkārši paļāvos uz to, ka kaut kādā brīdī atlaidīs un viss būs labi. Kaut kādā ziņā tomēr ir labi pazīt pašam sevi, lai zinātu, ko gaidīt.

Dodoties uz Maroku, tās viesmīlību vislabāk iespējams izbaudīt, apmetoties kādā no tā dēvētajām riādām, kas ir tradicionāls marokāņu nams ar pagalmu ēkas iekšpusē. Jau Agadirā mums bija iespēja tādu apdzīvot, turklāt riādas saimnieks Meki bija pats viesmīlības iemiesojums jau no pirmā brīža, kad pārkāpām viņa mājas slieksnim.

Viņš sagaidīja mūs ar jaudīgu marokāņu piparmētru tēju un cepumiņiem. Māja bija ārkārtīgi skaista, likās, ka esmu nokļuvusi 1001 nakts pasakā. Meki gan kautrīgi taisnojās, ka māja vēl aizvien ir work in progress un vēl daudz darba ir jāvelta dārzam, kurā savu slavas brīdi tobrīd vēl pacietīgi gaidīja tukšs baseins, taču miera oāzes sajūtu tas nemazināja necik.

Un brokastis? Omlete ar kumīnu, mandeļu riekstu pesto, svaigi spiesta apelsīnu sula, marokāņu pankūkas, augļi, you name it. Vēlāk ar Artūru apspriedām, ka tieši šajā vietā bija vislabākās brokastis visa ceļojuma laikā. Turklāt Meki mūs iepazīstināja arī ar verbenas tēju, kurai piemīt normāls knock-out efekts, ja to izdzer pirms gulētiešanas. Vēlāk verbenu kopā ar piparmētru tēju atvedām arī mājās, pie tam komplektā ar autentisku marokāņu tējkanniņu.

Pirmie iespaidi

Agadira kā tūrisma galamērķis uz mums sevišķu iespaidu neatstāja, ko nevarētu teikt par Paradīzes ieleju, kas atrodas tik vien kā 35 kilometru attālumā no pilsētas. Lai arī sākotnēji bijām nobažījušies par savām arābu un franču valodas (ne)prasmēm, atklājās, ka marokāņi ir ļoti ātri pielāgojušies ātri augošajam tūristu pieplūdumam savā valstī, un arī Paradīzes ielejas klintīs mēs tiekam uzrunāti angliski.

Kāpiens līdz ielejas tālākajam klinšu baseinam nav viegls, taču kāpēju ir daudz. Nonākot galā, abi mani vīrieši sajūsmā grib mesties ūdenī, taču, lai to izdarītu, ir jānošļūc pa diezgan nodeldētu striķi, kas karājas uz klints malas. Sveika, panikas lēkme! Es lejā nelienu, jo esmu nelaimīgi aizmirsusi par peldkostīma līdzi paņemšanu, taču doma, ka Krišjānis metīsies līdzi sencītim, mani nu nepavisam neiepriecina, tā nu sēžu un ar svīstošām plaukstām skaitu pašizdomātas miera mantras.

DSC_7968

Turpat klintīs sastopam latvieti Ati, kurš ilgus gadus dzīvo Tulūzā un Maroku ieradies apceļot ar saviem franču draugiem, un tieši viņš palīdz mums Krišu puslīdz drošā veidā nogādāt līdz ūdenim. Kad skatos, kā Artūrs lec no klints ūdenī, mani mati sirmo ar skaņu, bet nu drusku arī vienkārši skauž tas viss.

Pēc divām Agadirā aizvadītām dienām tālāk mūsu ceļš ved uz Marakešu, un no Marakešas es tiešām baidījos kā no paša velna. Es zināju, ka tā ir pilsēta ar pavisam citu raksturu un tādam atsaldētajam ziemeļniekam, kā es, kuram patīk miers un klusums, būs ko turēt, taču pat tagad es palieku pie tā, ka Marakeša ir jāredz. Ceļā uz turieni, braucot pāri skaistajiem Atlasa kalniem es neizturēju un ierāvu pāris šļukas līdzi paņemtā Rīgas melnā balzamiņa ar upeņu garšu, un labi vien, ka tā.

Šķietami haotiskā Marakeša

Iebraucot aiz Marakešas pilsētas mūriem, mūs no visām pusēm apņem totāla kņada un mēs nervozi meklējam riādu pašā vecpilsētas jeb medinas vidū. Mašīnu, kā izrādās, nedrīkst parkot, visur, kur šķiet, ka tomēr varētu, ar riādas saimnieku atrodam parkingu, kas ir vienkāršs auto parkings ielas malā, kur samaksājot 20 dirhamus par nakti, to uzpasē turpat blakus tusējoši arābu onki.

Pirmajā dienā, dodoties pastaigā pa Marakešas šaurajām ieliņām, nākas sev atgādināt, kā elpot, jo ķermenis no saspringuma teju vai trīc pilnīgi no visa – no trokšņa, no garšvielu un vīraka smaržām, no močiem, kas brauc cauri cilvēku pūļiem, no ubagiem ar zīdaiņiem klēpjos. Jūtu, ka mans kultūršoks šeit ir sasniedzis pīķi. Pirmo nakti aizvadu, īsti nevarēdama aizmigt. Kad beidzot iemiegu, mani pamodina turpat aiz riādas mūra dzirdami aicinājumi uz lūgšanu.

Otrajā dienā esam apraduši un izstaigājam Marakešu krustu šķērsu – apskatām Mažorelle dārzus un El Badi pili. Pēc ilgākas Marakešas vērošanas es piepeši atskārtu, ka viss tas, kas sākotnēji šķitis kā haoss – satiksme, cilvēku burzma, troksnis, ir ar savu kārtību un struktūru tajā visā, un tieši tad saspringums manu ķermeni beidzot pameta, ko nevarēja īsti teikt par Artūru, kas visu šo laiku stiepa Krišjāni uz pleciem, jo kundziņš nebija ar mieru noiet ar kājām vairāk par pieciem metriem.

DSC_8589

DSC_8648

Pametot Marakešu, redzam, cik ļoti atšķirīga ir tā pilsētas daļa, kas atrodas ārpus pilsētas mūriem – jaunas ēkas, mūsdienīga arhitektūra, pilsēta attīstās pieklājīgos tempos un apjomos. Interesantākais, ka tieši vecpilsēta palikusi vienkāršo cilvēku rokās, kamēr bagātie ceļ paši savu Marakešas versiju turpat līdzās.

Atpakaļ pie Atlantijas okeāna

Tālāk mūsu ceļš rekreācijas meklējumos ved uz piekrastes vēju pilsētu Savīru jeb Essaouira, par kuru tūrisma ceļvežos raksta, ka tā ir īsta miera meka, kuru apdzīvo ne mazums sērfotaju. Šoreiz gan nepaliekam pašā Savīrā, bet gan nedaudz ārpus tās – apmetamies AirBnb atrastā Flinstonu stila berberu namiņā, kurā saimnieko beļģis Freds kopā ar saviem suņiem un kaķiem. Freds stāsta, ka dzīvo šeit jau septiņus gadus un šī ir apkaime, kurā viņš droši varot neslēgt ciet durvis – tieši tik droša tā ir.

Savīras pludmale ir viena no vējainākajām šajā pusē, tāpēc sērfot tomēr iesaka 20 kilometrus attālajā Sidi Kaouki, un tā kā apmetušies bijām tieši pa vidu starp Savīras vecpilsētu un šo sērfotāju iemīļoto zonu, izmantojām iespēju brīvi pārvietoties abos virzienos, no ceļa nonesot pa bruņurupucim vai uzgaidot, kamēr ceļam pāri vico kazu bariņš kopā ar savu uzpasētāju.

Staigājot pa Savīras vecpilsētas tirgus ielām, smejamies ar Artūru, ka šis tirgus ir mīkstajiem – nu, tādiem kā mēs, kas lāga neturēja Marakešas spriedzi un burzmu. Te viss notiek vismaz trīsdesmit reizes mierīgāk, arī cenas dažādām amatnieku piedāvātām lietām krietni paceļamāka, turklāt kaulēšanās norit caur smiekliem un smaidu. Šeit es beidzot noķeru mieru un piepeši pamanu, ka Maroka ir mani pārņēmusi savā varā – tā ir tik lieliska ar tās tik dažādajām sejām un raksturiem.

DSC_9148

DSC_9227

Savīras pusē kopumā aizvadām astoņas dienas, no kurām četras nodzīvojam pie Freda un vēl četras – turpat netālu kādā viesu namā, kurā saimnieko kāds patīkams pāris no Francijas. Dienas vadām pie ūdeņiem – sērfojot Atlantijas okeānā jau pieminētajā Sidi Kaouki pludmalē vai laiskojoties pie viesu nama baseina, kurā Krišjānis nepārtraukti slīcina savas mašīnītes.  Ja staigāšana ar kājām jaunskungam raisa alerģiju, tad baseins tiek pārpeldēts turp un atpakaļ vismaz reizes trīsdesmit dienā.

DSC_8887

Mazliet nožēloju, ka paņēmu uz Maroku līdzi mazliet par daudz parpalu, jo Savīras tirgus bija pilns ar visādiem amatnieku izstrādājumiem, ko tā vien gribējās aizstiept mājās. Austas segas, ādas somas, līdz sīkākajai detaļai skaisti metālizstrādājumi, paklāji, oh my. Vismaz ir viena vieta pasaulē, kur var aiziet uz tirgu, nenoslīkstot made in china preču gūzmā. Marokāņi taisa tiešām skaistas, gaumīgas un visdažādākajiem interjeriem piemeklējamas lietas.

Ēdiens

Par ēdienu biju nedaudz noraizējusies tikai tāpēc, ka nezināju, kā to uztvers Krišjānis, kas ir pieradis pie konkrētām garšām un krējuma klātesamības vienmēr un visur, taču paļāvos uz to, ka viņam ir visai draudzīgas attiecība ar Marokā tik ļoti populāro kuskusu, kā arī ar sautējumiem, kas principā ir ļoti līdzīgi turienes the ēdienam – tadžīnai.

Man tiešām reti garšo citu valstu virtuves, līdz šim esmu sajūsmināti stāstījusi tikai par bulgāru ēdieniem, par kuriem man ir palikušas vislabākās atmiņas no ERASMUS laika, taču arī Maroka šoreiz nelika vilties, un gardu muti ēdām mēs visi – arī Krišjānis.

DSC_9135

Tiesa gan mūsu gadījumā kaut kā iegrozījās tā, ka restorānos ēdām diezgan maz, jo pati pirmā restorāna pieredze Agadirā mums lika nedaudz vilties, taču pēc tam, kad riādu saimnieki viens pēc otra mums sāka piedāvāt iespēju pasūtīt vakariņas turpat uz vietas, sapratām, ka mājas ēdiens būs īstā stratēģija vietējās virtuves izbaudīšanai. El fantastico!

Būdama musulmaņu valsts, Maroka ar brīvi pieejamu alkoholu neizceļas, taču nav arī gluži tā, ka tur būtu sausais likums, par kura pārkāpšanu tiktu nocirstu rokas. Mums tika piedāvāti ārkārtīgi labi marokāņu vīni gandrīz katrā no riādām, kurās viesojāmies. Restorānos ar šo ir nedaudz sarežģītāk, visbiežāk tomēr alkohols piedāvāts netiek, taču, ja uzmanīgi palasa dažādas internetos atrodamas atsauksmes, var sazīmēt variantus, kur var tikt pie pietiekami cienījama vietējā alus.

Atgriešanās civilizācijā

Plānojot maršrutu, bijām ieplānojuši divas pēdējās naktis aizvadīt viesnīcā, sak’, lai atietu no visiem iespaidiem un sagatavotos mājupceļam. Tā nu pēc laiskas nedēļas morāli gatavojamies vēl laiskākām divām dienām riktīgi cimperlīgu rietumnieku stilā un startējam Tagazū virzienā.

Sekojot mūsu riādas saimnieces ieteikumam, pa ceļam nolemjam iegriezties kādā ļoti nomaļā ciematā, kura latvisko nosaukumu es nezinu, taču marokāņi un sērfošanas entuziasti šo vietu pazīst kā Imsouane. Ceļš uz šo ciematiņu vien ir ko vērts – šaurs un līkumains tas stiepjas cauri klintīm gar pašu Atlantijas okeānu. Būtu zinājuši mēs par šo vietu ātrāk, iespējams, būtu patestējuši arī šejienes ūdeņus un izbaudījuši tūrisma vēl nesajāto atmosfēru.

DSC_9535.jpg

Šoreiz iztiekam ar to, ka piestājam apēst divus manus mīļākos marokāņu ēdienus – omleti un marokāņu salātus skaista okeāna stāvkrasta malā. Elšu un pūšu no šejienes skaistuma, kā arī no domas, ka esam palaiduši garām vienu degvielas uzpildes staciju un nav pārliecības, ka pietiks rezerves līdz nākamajai.

Liela ir mana vilšanās, kad nonākot burvīgā, salīdzinoši nesen uzceltā viesnīcā dažus kilometrus pirms Tagazū, mani pārņem viens riktīgs meh. Šeit mudž no cimperlīgiem un saulē pārdegušiem rietumniekiem, no kuriem ož pēc aizņemtības un stresa. Viņi nespēj nedz normāli pasmaidīt, nedz atslābināties, sapīkuši viņi sturmē brokastu bufeti un sauļošanās krēslus pie baseiniem. Baseini un svaigi halātiņi ir cool, bet tur jūs Maroku neatradīsiet.

Noguruši no baseiniem, aizdodamies uz netālo Tagazū. Šī vieta ir īsts hipiju ciemats, kas pēdējo gadu laikā uzblīdis no sērfotājiem un sērfošanas skoliņām, taču fancy viesnīca manu Marokas sajūtu ir jau nedaudz pabojājusi, tāpēc Tagazū, lai arī šarmanti vienkārša un savdabīgi apburoša, netiek klāt manām dvēseles stīgām. Iespējams, esmu jau nogurusi un, iespējams, ja es būtu sērfotājs, es dziedātu citu dziesmu – runā, ka šeit esot viskrutākie viļņi visā Marokas piekrastē.

DSC_9680

DSC_9687

Shukran, Habibi!*

Maroka pavisam noteikti ir bijis mans emocionālākais ceļojums līdz šim. Droši vien tiem, kas dodas uz šo skaisto valsti organizētās grupās, to izdodas izbaudīt mazliet citādāk, taču grupu tūrisms, vienalga kurā no formātiem, tiešām nav man, jo es ceļojumā spēju paciest tikai divus cilvēkus – savu vīru un dēlu. Man ir vajadzīga telpa un brīvība, lai es varu piedzīvot visas savas emocionālās augšas un lejas.

Kad ceļojuma plānošanu, organizēšanu, kā arī improvizāciju tur uz vietas esi uzņēmies tu pats, tad šāda emociju līkne, banāli izsakoties, ir baigi svētīgā, un par to es Marokai esmu ārkārtīgi pateicīga. Lieku reizi man tika atgādināts, ka cilvēki jebkurā pasaules malā ir cilvēki, un, lai ko pie mums nerunātu par arābiem, tādu sirsnību es patiešām ilgi nebiju piedzīvojusi.

DSC_9583

*Paldies, mīļā/mīļais!

This entry was posted in: ceļojumi, Uncategorized

by

mamma, suņumīle, ziemeļniece, grāmatu tārps, sezonāla skriešanas entuziaste, topošais sociālantropologs, multidisciplinārs projvads

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s