Uncategorized
Comment 1

Gaidības mēra laikā

Ja godīgi, tad es jau esmu paguvusi aizmirst, kāda bija pasaule pirms to kājām gaisā sagrieza tā sasodītā COVID-19 pandēmija. Šobrīd, atskatoties uz notikumiem pēdējo 3-4 mēnešu griezumā, man šķiet, ka galvenajās līnijās šis globālais haoss manu dzīvi ietekmēja maz. Es esmu izteikts māju cilvēks, man ļoti patīk būt mājās, patīk nevazāties pa krogiem un bāriem, patīk fiziski distancēties, un mani paši tuvākie pašizolācijas laikā mani neizbesīja itin nemaz. Protams, bija jāmācās sarīvēties, taču es esmu diezgan lepna par to, kā mums izdevās. 

Tomēr ir viena lieta, kas man ārkārtīgi nepatīk ne tikai visā tajā COVID-19 situācijā, bet vispār dzīvē kā tādā, un tā ir kontroles zaudēšana pār lietām. Es jau ilgus gadus sadzīvoju ar trauksmi, kas šad un tad mijas ar nepatīkamām panikas lēkmēm, un šī iemesla dēļ iespēja kontrolēt ikdienišķus sīkumus, kā arī iespēja plānot lietas uz priekšu man nereti ir palīdzējusi mazināt dažādas ar šo traucējumu saistītas epizodes un izpausmes. Ja pandēmija būtu sākusies 2-3 mēnešus agrāk, šāds ieraksts, iespējams, nebūtu tapis, un tomēr te nu es esmu – sava otrā bērniņa gaidībās laikā, kad pasaulē plosās mūsu dzīves laikā vēl nepieredzēta globāla pandēmija, kas, par laimi, Latviju pagaidām ir saudzējusi. 

Jaudīga kombinācija tādam nervu murskulim kā es – gribēta un plānota grūtniecība un vispasaules shitstorm, kuram neviens pasaules krutākais speciālists vēl aizvien nevar noprognozēt atrisinājumu. Martā, kad tas viss sasniedza mūsu platuma grādus, es jutu, kā panika fiziski pārņem manu ķermeni, un tur bija viss – trauksme, kontroles trūkums pār notiekošo, neziņa par nākotni, un galu galā tāds stulbs un vienlaikus normāls stress, kuram tomēr gribējās parādīt vidējo pirkstu, lai tinās pie visiem velniem. Vēlāk es sapratu, ka daudzi no mums pa šo laiku izgāja cauri sērām ar visām no tā izrietošajām stadijām, un ceļš uz noslēdzošo fāzi jeb situācijas pieņemšanu nebūt nebija viegls. 

Es toreiz nolēmu, ka notiekošo pārstrādāšu iespējami racionāli, lai nebarotu to nervozitātes trolli sevī. Tā kā esmu pierādījumos balstītas informācijas frīks un man grūtniecības dēļ vajadzēja meklēt kustību iespējas, es devos garās pastaigās un klausījos podkāstus jeb kā tos dēvē akadēmisko terminu datubāze – podraides. Iespēja dzirdēt pasaules līmeņa speciālistu viedokļus par notiekošo man iedvesa zināmu mieru. Sak’, esam jau visi vienā laivā galu galā. Apzināti centos nelasīt interneta komentētājus un atsekoju visiem sazvērestības teoriju cienītājiem savā Facebook draugu lokā, tā vietā es izvēlējos uzticēties mūsu pašu speciālistu, proti, Ugas Dumpja un Jurija Pereveščikova redzējumam, jo tur čaļiem tomēr kabatā ir kas vairāk par Google un YouTube universitātes grādiem. 

Protams, par šo visu es runāju arī ar savu ārsti, kas godīgi atzina, ka par potenciālajiem riskiem, kas varētu skart tieši grūtnieces, ir zināms ļoti maz, tāpēc viss, ko es varēju tobrīd darīt, bija sekot oficiālajiem ieteikumiem un norādēm par distancēšanos, pašizolāciju un dezinfekciju. Ārkārtējās situācijas plaukumā reklāmas rullīti “Mājas. Ziepes. Divi metri.” drillēja uz velna paraušanu, taču man tas likās forši, jo puika to bija iemācījies no galvas un roku mazgāšanai piegāja ļoti, ļoti nopietni, vienmēr atgādinot par to arī mums. Vispār skaidrot piecgadīgam bērnam notiekošo arī bija pietiekami liels izaicinājums, sevišķi tādēļ, ka viņš ļoti pārdzīvoja par savu Itālijā dzīvojošo brālēnu. 

Šobrīd jau varu teikt, ka ir iestājusies pieņemšanas stadija, taču es aizvien raugos ar piesardzību uz to, ko nesīs rudens. Jā, pašlaik Latvijas epidemioloģiskie rādītāji izskatās ļoti labi, taču zināmas bažas raisa tas, ka cilvēki ir atslābuši un uzvedas tā it kā vīruss būtu izgaisis – kafejnīcas ir pilnas, sabiedriskajā transportā maskas ir vien retajam. Es, protams, ceru, ka tas viss nenoraus podā visus līdzšinējo piesardzības pasākumu gūtos panākumus, taču vienlaikus es paturu prātā, ka situācija jebkurā brīdī var mainīties un, iespējams, šajā reizē dzemdības būs pasākums, kas būs jāpaveic man vienai – bez vīra mierinošās un atbalstošās klātbūtnes. Ja tā būtu mana pirmā reize, esmu droša, ka emocionāli es justos krietni štruntīgāk, taču pūrā jau esošā pieredze ar pirmo bērnu dod kaut drusciņu pārliecības, ka vajadzības gadījumā es uzrotīšu piedurknes un tikšu galā. Klusībā es, protams, ceru, ka tiksim cauri ar labāko iespējamo scenāriju. So far so good, kā saka. 

Es aizvien dodos pastaigās un klausos podkāstus, pardon, podraides, kā arī turpinu pirkt un lasīt grāmatas, taču COVID-19 pandēmijas tēma manā informatīvajā burbulī vairs nedominē, lai gan, protams, sekoju līdzi tam, ko publicē WHO (PVO) un mūsu pašu SPKC. Vai es izbaudu grūtniecību? Ne gluži, taču tā īsti nav pandēmijas vaina, un visdrīzāk par grūtniecību kā “skaistāko laiku sievietes dzīvē” man būs jāuzraksta atsevišķi. Starp citu, varbūt ir vērts arī apkopot foršākās podraides kādā no nākamajiem ierakstiem? Yes, tieši to tas arī nozīmē – es un mans blogs atkal esam atpakaļ. 

 


Fotogrāfija: pexels.com // Garon Piceli

This entry was posted in: Uncategorized

by

mamma, suņumīle, ziemeļniece, grāmatu tārps, sezonāla skriešanas entuziaste, topošais sociālantropologs, multidisciplinārs projvads

1 komentārs

  1. Atpakaļ ziņojums: Skaistākais laiks sievietes dzīvē? Yeah, right. | augt.lv

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s