Uncategorized
Atstāt komentāru

Skaistākais laiks sievietes dzīvē? Yeah, right.

Daudziem kaut kādu iemeslu dēļ šķiet, ka grūtniecība ir viens no skaistākajiem laikiem sievietes dzīvē. It kā grūtniecības fakts pats par sevi sniegtu iespēju sasniegt kaut kādas absolūtas laimes un ekstāzes virsotnes. Protams, ir sievietes, kam tiešām izdodas šo laiku patiesi baudīt,un visu cieņu viņām par to, taču es jau otro reizi pārliecinos, ka šis noteikti nav manu talantu sarakstā. 

Man tiešām besī būt stāvoklī, un, manuprāt, ir pilnīgi normāli šādi justies, pat, ja skaļi par to runāt uzdrīkstas vien retā. Es zinu diezgan droši, ka tādu kā es ir gana daudz, bet laikam jau kaut kāds velns mūs visas dīda sazvērnieciski par šo klusēt. Es šo absolūti nevēlos nevienam pārmest, jo galu galā, lai kā man riebtos visas ar grūtniecību saistītās blaknes, es jūtu dziļu cieņu un apbrīnu pret tām māmiņām un tētiem, kuriem ceļš uz bērniņu nav bijis tas vieglākais, un tomēr viņi turpina šo grūto cīņu. Jā, es lieliski apzinos, ka daudzas noteikti būtu gatavas būt manā vietā bez mazākās minstināšanās, taču par to šoreiz nav runas. Bēbīši ir forši, taču man besī būt stāvoklī, un es gribu par to parunāt. 

Taisnības labad uzreiz jāatzīst, ka pirmā grūtniecības pieredze pirms sešiem gadiem man bija diezgan viegla. Atceros, kā vecmāte, pie kuras tolaik biju uzskaitē, mani slavēja, jo viss noritēja absolūti bez jebkādām novirzēm no normas – man nebija nevienas strijas, tūska ta arī neparādījās, visi rādītāji bija lieliski. “Tev taču jādzemdē bērni,” viņa teica. Tomēr jau tad es sapratu, ka es nekādi nespēju izbaudīt grūtniecību. Saprotiet mani pareizi – man patīk būt par mammu, un fakts, ka man kā sievietei ir dota šī brīnišķīgā iespēju uzcept mazu pīrādzīņu, ko pēc tam mīlēt un lolot, ir kaut kas grūti aptverams, taču pati grūtniecība ir… emmm… meh. Varbūt skanēs egoistiski, taču grūtniecība ir laiks, kad tavs ķermenis vairs nepieder tev, un man ar to ir bijis grūti sadzīvot. 

 

 

Pilnīgs kontroles zudums

Tie, kas mani pazīst, kā arī tie, kas izlasīja manu iepriekšējo ierakstu par grūtniecību COVID-19 laikā, jau zina, ka es pēc savas būtības esmu control freak, un jebkāds kontroles zudums manī izsauc vieglu spriedzi. Lūdzu, nemetieties man ieteikt pašpalīdzības grāmatas par šo tēmu, jo es tādas esmu izlasījusi simtiem līdz vienā brīdī vienkārši nolēmu, ka sevis laušana ne vienmēr atmaksājas, tāpēc savā pašreizējā dzīves punktā es esmu pieņēmusi, ka man šī stulbā īpašība piemīt un viss. 

Bet nu – atpakaļ pie tēmas! Ko vispār nozīmē būt stāvoklī? Iztēlojieties, ka bariņš smejošu hormonu atnāk un ievelk tev ar krēslu pa kājām. Un viņi tur tā stāv un ierēc par tavu bezpalīdzību, kamēr tu vemsties un centies savākties, jo uz darbu taču ir jāiet un pirmajās nedēļās īsti nevienam grūtniecības faktu reklamēt baigi negribas. Ja tev ir paveicies izsprukt no grūtniecības nelabuma, es tevi no sirds apskaužu. Jā, es zinu, ka speciālisti apgalvo, ka slikta dūša pirmajā trimestrī liecina par veiksmīgu gaidību norisi, bet man vēl šodien ir pretīgi to atcerēties. 

Šis bija laiks, kad nelabas dūšas mazināšanai talkā nāca visādi našķi un uzkodas, jo tas tiešām bija vienīgais, kas līdzēja. Es nejutu normālu izsalkumu, tā vietā es jutu jaunu nelabuma vilni, kas nozīmēja, ka laiks našķītim, un visi šie našķīši man atnesa pirmos kilogramiņus, kam pēc visām tabulām un grāmatām, nebūtu vēl jānāk. Kreņķis man un dakterei iemesls mani sabārt, ka jāpiebremzē. Krosiņu baigi izskriet neizskriesi, turklāt arī pastaigām spēka nepietiek, jo pirmais trimestris ir slavens ar vēl vienu foršu blakni – totālu spēku izsīkumu. Nē, tas nav vienkārši nogurums, tas ir tāds pārpasaulīgs nogurums, ka liekas, ka kāds ir izsūcis tev dvēseli. Atliek grauzt cepumiņus un lūrēt NETFLIX. 

 

 

Bet varbūt tomēr nav tik traki?

Laikā, kad gaidīju Krišjāni, es biju apzinīgs peldbaseina apmeklētājs – peldēšana man deva iespēju izskustēties, sapumpēties ar skābekli, kā arī izvairīties no pārlieku strauja svara pieauguma. Arī šajā grūtniecībā mans plāns bija līdzīgs, taču ko tas deva, ja otrajā trimestrī, kad manī beidzot atgriezās enerģija, valstī tika izsludināts ārkārtējais stāvoklis, uz nenoteiktu laiku aizverot durvis piemājas peldbaseinam, kurā es nupat, nupat biju iegādājusi abonementu. 

Kustību daudzumu samazināja arī tas, ka darbs turpmāk bija jādara no mājām, atņemot man ikdienas gājienu uz tramvaja pieturu un atpakaļ, tāpēc pastaigas bija jāsāk apzināti ieplānot, noieto soļu daudzumam sekojot līdzi viedpulkstenī. Es tiešām centos ik dienas iet 6-8 kilometru garās pastaigās, klausoties podkāstus. Arī tad, ja lija lietus un sniga slapjš sniegs. Biju pateicīga pati sev, ka vēl ziemā biju sagādājusi sev ērtu kedu pāri un kvalitatīvas austiņas. 

Uz brīdi jau šķita, ka viss ir forši, ka esmu atguvusies no tā pirmā trimestra belziena, taču otrajam trimestrim ir tendence iepūst tādu kā migliņu grūtnieces acīs. Brīdī, kad sāk šķist, ka nupat jau viss tiek kontrolēts, āda staro, miegs naktīs beidzot ir nostabilizējies, un tu sāc noticēt, ka par spīti COVID-19 izraisītajiem ierobežojumiem un uztraukumiem tev viss lieliski izdodas, ierodas trešais trimestris un atsēdina tevi kā mazu ezi. 

 

 

Nē, f*ck, es vairs nevaru! 

Brīdī, kad top šis blograksts, esmu trešā trimestra pašā, pašā plaukumā, un man godīgi jāsaka, ka trešais trimestris ir reāls demogorgons. Frāzi “ES VAIRS NEVARU IZTURĒT!” vīrs no manis ir dzirdējis jau vismaz triljons reižu. Es esmu pārvērtusies par īgnu un kunkstošu vali, tikai esmu droša, ka būt par vali noteikti ir patīkamāk, jo es pieņemu, ka ūdenī pagriezties no vieniem sāniem uz otriem varētu būt vieglāk kā man. Vaļiem gan ir citas problēmas, piemēram, plastmasas piesārņojums pasaules ūdeņos, but that’s not the point

Bēbis strauji pieņemas spēkā un izmēros, un to izjūt visi mani iekšējie orgāni – sevišķi jau urīnpūslis un plaušas. Brīdī, kad es pēc tualetes apmeklējuma mazgāju rokas, man jau atkal VAJAG. Naktīs es ar aizvērtām acīm (lai neaizbaidītu to kripatiņu trauslā miega) kruīzēju no gultas uz vannasistabu un atpakaļ n-tās reizes. Savukārt, veicot tik vienkāršu darbību kā elpošana, ir sajūta, ka uz plaušām uzsēdies nīlzirgs. Arī mani citi iekšējie orgāni un ribas (!) regulāri atraujas no mazuļa prasmīgajām kung fu kustībām. Vai es jau pieminēju krampjainās muguras sāpes, kas nāca komplektā ar visu iepriekš aprakstīto? Nē, nu, ko lai saka – patiešām skaists laiks sievietes dzīvē!

It kā ar šo visu nebūtu gana, jūnija beigas vēl atnesa pamatīgu karstuma vilni. Ak mī un žē! Es tiešām mīlu vasaru un mīlu karstumu, taču šis bija kaut kas neizturams. Manu arvien pieaugošo izmēru dēļ naktīs jau tā bija kļuvis grūti atrast ērtu gulēšanas pozu, taču pagulēt temperatūrā, kas negribēja krist zemāk par 23 grādiem, bija mission impossible. Un tūska. Manas kaulainās un šaurās pēdas pēkšņi bija atklājušas spēju mainīt savu agregātstāvokli, noklājot visu iešļūceņu virsmu. Pirmo reizi mūžā es piedzīvoju pampšanu, turklāt mans organisms sāka izrādīt nesaprotamas un iepriekš nepieredzētas alerģiskas reakcijas – zelta gredzenus nācās novilkt, jo zem tiem veidojās čūlas, kas līdzinājās tām, ko parasti izraisa apdegumi. 

 

 

Čīkstēšana much?

Es, protams, saprotu, ka no malas, iespējams, izklausās, ka es baigi čīkstu un nespēju novērtēt dāvanu, kas man ir dota. Nē, patiesībā es patiešām novērtēju visu sev sniegto, es no visas sirds mīlu un dievinu savu vecāko puiku, un, protams, esmu patīkami satraukta par gaidāmajām pārmaiņām mūsu ģimenē, taču es atsakos izlikties, ka tas viss ir bijis baigi viegli un patīkami. Iznēsāt bēbīti ir fucking grūti, un, ja es esmu ar visu šo grūto darbu kaut ko nopelnījusi, tad tā vismaz ir iespēja pačīkstēt un pavaimanāt. So, back off. 

Reālajā dzīvē gaidības nav nekāds Pinterests vai smagi uztjūnēts Instagrams influenceru apdarē. Ne velti latviešu valodā to dēvē par GRŪTniecību. Vismaz mans otrais piegājiens tieši tāds arī ir – lai arī atkal bez sarežģījumiem medicīniskā griezumā, tomēr – velns, cik grūts, jo paņem teju visus manus fiziskos un emocionālos resursus. Gan jau savu kapeiku te ir piemetis arī vecums un mana fiziskā (ne)varēšana, taču ar šo visu verbālo ūdenskritumu es vēlos pateikt, ka jebkura grūtniece ir pelnījusi drusciņ aplausus, drusciņ varbūt pieminekli un vismaz kasti beļģu šokolādes, mmmkay? Un, ja nopietni, tad katra grūtniece ir pelnījusi aiziet uz grūtnieču masāžu Taka Spa (wink-wink šis ir neliels mājiens ar s*dainu mietu topošajiem tētiem vai grūtnieces draudzenēm, ja topošais tētis neprotas). Man par šo nemaksā, bet tā masāža bija kaut kas amazing un īsta prieka atblāzma visā tajā “fuck-man-vairs-neder-nevienas-manas-bikses” atmosfērā. Tā kā – tiešām iesaku. 

Es lieliski zinu, ka man šis viss aizmirsīsies brīdī, kad beidzot klāt būs mans pīrādziņš, taču rakstīšana man kalpo kā terapija, un pabesīties rakstiskā formātā vienmēr ir bijis veselīgi manai psihoemocionālajai stabilitātei. Turklāt es no sirds gribētu, lai vismaz kādai citai gaidību nomocītai fejai šis raksts ir kā high-five, kam seko virtuāls apskāviens, jo tu noteikti neesi viena. Psssst, es tiešām priecāšos, ja atzīmēsies komentārā.

Lai skaista vasara!

769da40413f99a9f9fcb22c224befd51
Bilde: Pinterest
Titulbilde:
Ömürden Cengiz // Unsplash

 

 

This entry was posted in: Uncategorized

by

mamma, suņumīle, ziemeļniece, grāmatu tārps, sezonāla skriešanas entuziaste, topošais sociālantropologs, multidisciplinārs projvads

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s