Autors: Anete Kiseļeva

Skaistākais laiks sievietes dzīvē? Yeah, right.

Daudziem kaut kādu iemeslu dēļ šķiet, ka grūtniecība ir viens no skaistākajiem laikiem sievietes dzīvē. It kā grūtniecības fakts pats par sevi sniegtu iespēju sasniegt kaut kādas absolūtas laimes un ekstāzes virsotnes. Protams, ir sievietes, kam tiešām izdodas šo laiku patiesi baudīt,un visu cieņu viņām par to, taču es jau otro reizi pārliecinos, ka šis noteikti nav manu talantu sarakstā.  Man tiešām besī būt stāvoklī, un, manuprāt, ir pilnīgi normāli šādi justies, pat, ja skaļi par to runāt uzdrīkstas vien retā. Es zinu diezgan droši, ka tādu kā es ir gana daudz, bet laikam jau kaut kāds velns mūs visas dīda sazvērnieciski par šo klusēt. Es šo absolūti nevēlos nevienam pārmest, jo galu galā, lai kā man riebtos visas ar grūtniecību saistītās blaknes, es jūtu dziļu cieņu un apbrīnu pret tām māmiņām un tētiem, kuriem ceļš uz bērniņu nav bijis tas vieglākais, un tomēr viņi turpina šo grūto cīņu. Jā, es lieliski apzinos, ka daudzas noteikti būtu gatavas būt manā vietā bez mazākās minstināšanās, taču par to šoreiz nav runas. Bēbīši ir forši, taču man …

Gaidības mēra laikā

Ja godīgi, tad es jau esmu paguvusi aizmirst, kāda bija pasaule pirms to kājām gaisā sagrieza tā sasodītā COVID-19 pandēmija. Šobrīd, atskatoties uz notikumiem pēdējo 3-4 mēnešu griezumā, man šķiet, ka galvenajās līnijās šis globālais haoss manu dzīvi ietekmēja maz. Es esmu izteikts māju cilvēks, man ļoti patīk būt mājās, patīk nevazāties pa krogiem un bāriem, patīk fiziski distancēties, un mani paši tuvākie pašizolācijas laikā mani neizbesīja itin nemaz. Protams, bija jāmācās sarīvēties, taču es esmu diezgan lepna par to, kā mums izdevās.  Tomēr ir viena lieta, kas man ārkārtīgi nepatīk ne tikai visā tajā COVID-19 situācijā, bet vispār dzīvē kā tādā, un tā ir kontroles zaudēšana pār lietām. Es jau ilgus gadus sadzīvoju ar trauksmi, kas šad un tad mijas ar nepatīkamām panikas lēkmēm, un šī iemesla dēļ iespēja kontrolēt ikdienišķus sīkumus, kā arī iespēja plānot lietas uz priekšu man nereti ir palīdzējusi mazināt dažādas ar šo traucējumu saistītas epizodes un izpausmes. Ja pandēmija būtu sākusies 2-3 mēnešus agrāk, šāds ieraksts, iespējams, nebūtu tapis, un tomēr te nu es esmu – sava otrā bērniņa …

Kā mēs braucām Maroku lūkoties

Par Maroku neskaitāmas reizes bija lasīts tajos žurnālos, ko var atrast lidmašīnu krēslu kabatiņās, kas bieži ir sāpošu un saspiestu ceļgalu sabiedrotais lēto cenu aviolīnijās (sveiciens Ryanair!). Pēc kāda trešā šāda Maroku slavināšanas (reklām)raksta impulsīvi piedāvāju vīram nākošo silto zemju atvaļinājumu aizvadīt tur. Vienmēr, kad piedāvāju mūsu ģimenes nau jau ikgadējam rudens aizbēdzienam vienu vai otru galamērķi, viņa vienīgais jautājums ir: “Tur ir silti?”. Tā kā Maroka atrodas Āfrikā, klimata kritērijs tiek atzīmēts kā izpildīts un atliek ķerties pie ceļojuma plānošanas. Parasti visu plānošanas ņemtni es atstāju vīra ziņā, jo viņš ikdienā ir līdz ausīm tūrismā un pārzina dažādas ar ceļojumiem saistītas nianses krietni labāk par mani. Tomēr Maroka tika atstāta uz maniem pleciem, jo vasaru, kura bija galvenais ceļojuma plānošanas laiks, es godpilni aizvadīju kā bezdarbnieks un varēju šim procesam nodoties ar sirdi un dvēseli. Jāsaka godīgi – lai arī šobrīd, pateicoties tām pašām lēto cenu aviolīnijām, Maroka ir visai populārs galamērķis latviešu ceļotāju vidū, es tomēr jutu nelielu satraukumu par došanos uz šo Āfrikas pērli kopā ar zinātkāru un visai emocionālu četrgadnieku. Vēlāk, …

Apgūt pierādījumos balstītu bērna audzināšanu

Šovasar ap saulgriežu laiku man bija saruna ar kādu manu radinieku, kurš cita starpā ieminējās, ka, viņaprāt, skolās nemāca divas dzīvē ļoti būtiskas lietas – finanšu pratību un bērnu audzināšanu. To, kā cilvēkam apieties ar naudu, ko tā vispār spēj un galu galā – kā tā ietekmē parastā mirstīgā dzīvi, mēs vēl kaut kā varētu ieintegrēt nākotnes izglītības programmā, taču par bērnkopību es tik pārliecināta neesmu. Tomēr manā ieskatā ir iespējams šo caurumu aiztaisīt mazliet citādāk – sākot pašiem ar sevi, uzņemoties iniciatīvu, meklēt atbildes, nebūt vienaldzīgiem. Tā tas notika arī ar mani, kad es kļuvu par mammu. Es sapratu, ka es nesaprotu absolūti neko. Pirmās autiņbiksītes dēlam mainīja vīrs, jo, lai gan mēs abi bijām izgājuši fikso apmācību vienā no daudzām jauno vecāku skoliņām, man iestājās panika. Protams, panika ar laiku norima, taču, lai tas tā notiktu, man nācās pielikt milzīgas pūles daudzu balto caurumu aizpildīšanai savās zināšanās par to, ko tas nozīmē – dzīvot ar mazu cilvēciņu uz rokām. Es toreiz sapratu, ka realitātei ir maz sakara ar to, kas man līdz tam …