Autors: Anete Kiseļeva

Apgūt pierādījumos balstītu bērna audzināšanu

Šovasar ap saulgriežu laiku man bija saruna ar kādu manu radinieku, kurš cita starpā ieminējās, ka, viņaprāt, skolās nemāca divas dzīvē ļoti būtiskas lietas – finanšu pratību un bērnu audzināšanu. To, kā cilvēkam apieties ar naudu, ko tā vispār spēj un galu galā – kā tā ietekmē parastā mirstīgā dzīvi, mēs vēl kaut kā varētu ieintegrēt nākotnes izglītības programmā, taču par bērnkopību es tik pārliecināta neesmu. Tomēr manā ieskatā ir iespējams šo caurumu aiztaisīt mazliet citādāk – sākot pašiem ar sevi, uzņemoties iniciatīvu, meklēt atbildes, nebūt vienaldzīgiem. Tā tas notika arī ar mani, kad es kļuvu par mammu. Es sapratu, ka es nesaprotu absolūti neko. Pirmās autiņbiksītes dēlam mainīja vīrs, jo, lai gan mēs abi bijām izgājuši fikso apmācību vienā no daudzām jauno vecāku skoliņām, man iestājās panika. Protams, panika ar laiku norima, taču, lai tas tā notiktu, man nācās pielikt milzīgas pūles daudzu balto caurumu aizpildīšanai savās zināšanās par to, ko tas nozīmē – dzīvot ar mazu cilvēciņu uz rokām. Es toreiz sapratu, ka realitātei ir maz sakara ar to, kas man līdz tam …

Kā (ne)audzināt vīrieti

Ir temati, par kuriem domājot, lasot un diskutējot, man neprātīgi dauzās sirds – tieši tik svarīgi man tie šķiet. Šo blograkstu esmu muļļājusi savā prātā un piezīmju blociņā jau pietiekami ilgi, mēģinādama saprast, no kura gala lai ķeras klāt? Iespējams, ja es pati nebūtu dēla mamma, man par šo visu acis tik ļoti nedegtu, taču tā kā liktenis manās rokās ir nodevis mazu puisēnu, es cenšos darīt visu savu iespēju robežās, lai šo cilvēkbērnu nesačakarētu. Tieši tāpēc es esmu izvēlējusies runāt par tik ļoti slideno puiku (un nedaudz arī meiteņu) audzināšanas jautājumu, kas, tēlaini izsakoties, ir īsts aizspriedumu un mītu purvs, kurā liela daļa mūsu sabiedrības joprojām ir iestigusi. Skaidrības labad vajadzētu vispirms sākt ar jēdzienu salikšanu pa plauktiņiem. Tātad. Antropologi izšķir divus veidus, kā tiek aplūkotas dzimumu atšķirības – kā bioloģisks dzimums vai kā sociālais dzimums, kas pazīstams arī kā dzimumsocialitāte. Vienkāršojot to var paskaidrot šādi: viens ir tas, ko tev daba ir ielikusi kājstarpē, bet pavisam kas cits ir viss tas, kas attiecas uz sociāli un kulturāli definētām attiecībām dzimumu starpā un gaidām …

Vai aug iekštelpu paaudze?

Parasti, ja vien negadās kāda neplānota kataklizma, man ar grāmatu lasīšanu sokas visai raiti, taču Richard Louv garadarbu Last Child in the Woods lasīju vairākus mēnešus. Nē, ne tāpēc, ka tā būtu slikta un nelasāma, bet kaut kā sagadījās, ka šī bija grāmata, kuru sanāca nedaudz palasīt un tad nolikt malā, lai vēlāk atkal atgrieztos interese un varētu turpināt lasīt. Iemesli intereses zudumam bija dažādi – dažas tēmas grāmatas autors apraksta pārāk izstiepti, lai arī daudzu nodaļu centrālo ideju viņam itin bieži izdodas lasītājam nodot jau pirmajās rindkopās. Lai vai kā, esmu nupat pabeigusi to lasīt, tāpēc steidzos dalīties svaigākajos iespaidos. Par ko ir stāsts? Richard Louv jājamzirdziņš grāmatā, kura ir iznākusi vēl tālajā 2005.gadā, ir ideja par dabas deficīta sindromu jeb nature-deficit disorder, kas gan nav nedz psihiatrijā, nedz psiholoģijā balstīts jēdziens, taču kaut kāds pamats šim apzīmējumam, ko ir radījis pats grāmatas autors, visticamāk ir. Ne velti kopš grāmatas iznākšanas tam ir veltīts pat savs šķirklis Vikipēdijā. Dabas deficīta sindromu un tā radītās sekas Louv īpaši attiecina uz bērniem. Pēc būtības šeit ir …

Ar ķiveri pret traumām

Šad un tad sociālajos medijos cirkulē tas leģendārais rakstiņš par to, kā mūsu paaudze izaugusi bez autosēdeklīšiem, ķiverēm un daudzām citām bērnu drošību veicinošām uzpariktēm, un neko, it kā esot sveiki un veseli. Tas nav nekas jauns, ka tiek idealizēts kāds laika periods un nopelts esošais, un tomēr gudri spriest sēžot ar gaisa spilveniem un parkošanās sensoriem aprīkotajā automašīnā nav nekāda dižā māksla. Mēs aizmirstam, ka par izdzīvošanu bez visām drošības uzpariktēm pastāstīt mums var tikai tie, kam ir paveicies izdzīvot – pārējos aiz borta palikušos šajā diskusijā iesaistīt būtu pagrūti dažu praktisku iemeslu dēļ. Vasara ir laiks, kad vasaras brīvlaika dinamikā jūtami palielinās bērnu un pusaudžu traumu skaits. Kā rāda Bērnu klīniskā universitātes slimnīcas (BKUS) apkopotie dati, visnežēlīgākā ir statistika tieši attiecībā uz kritienu un sasitumu radītajām traumām, kas turpina pieaugt. Par to tiek runāts gadu no gada, tomēr vēl aizvien atrodas vecāki, kas atlicina līdzekļus velosipēda, skrituļslidu, skūterīša vai citu foršu aktīvai atpūtai paredzētu pārvietošanās līdzekļu iegādei, taču nespēj vai drīzāk pat negrib atvēlēt pārdesmit eiro ķiveres un citu aizsardzības elementu nopirkšanai. Ķivere ir dārga? …