All posts filed under: citi

kosmētikas produkti, peldēšanas nodarbības, jaunumi utt.

Dzintara krellītes bērniem – vai tiešām tik nevainīgas?

Published by

Jau zināmu laiku es esmu pati sev nospraudusi kursu, kurā esmu iecerējusi šo blogu virzīt, taču ilgs laiks pagāja iekams es saņēmos to nest atrādīt pasaulei. Es lieliski apzinos, ka, iespējams, vismaz puse no līdz šim lasošās bloga auditorijas daļas izvēlēsies vairs šo blogu nelasīt, taču, oh, what the hell, es gribēju kvalitāti un pievienoto vērtību šim blogam, tāpēc es arī to dabūšu. Esmu stingri nolēmusi vairs nebaidīties ķidāt dažādus mītus un puspatiesības, kas ieskauj bērnkopības sfēru, jo es ticu, ka kādam zināt gribošam vecākam tas, iespējams, palīdzēs pieņemt dažādus ar šo sarežģīto dzīves jomu saistītus lēmumus. Šoreiz gribu ar jums parunāt par tik ļoti populārajām dzintara krellītēm, kuras daudzi vecāki kar kaklā saviem bērniņiem it kā cēla mērķa vadīti – lai mazinātu zobu nākšanas sāpes. Tomēr cik daudzi no mums ir aizdomājušies par to, cik nevainīgas ir šīs krellītes un cik daudz mēs par tām zinām, lai drošu sirdi varētu apgalvot, ka tas ir kaut kas, ko vajag katrās mājās, kurās dzīvo kāds, kurš aktīvi pieķēries zobu audzēšanas procesam? Meklētajā ierakstot vajadzīgos atslēgas vārdus, …

Pieci vaļi izdzīvošanai vīrusu sezonā

Published by

Mitrums, vējš un gaisa temperatūras, kas danco ap nulles atzīmi termometra stabiņā – visas šīs lietas tumšākajā gada periodā ir liels izaicinājums ikvienam no mums, kas zināmu apstākļu dēļ ir izvēlējies dzīvot tieši šajos un nevienos citos platuma grādos. Atzīšos, ka man no sirds riebjas novembris, jo tas ir laiks, kad patīkami laikapstākļi gluži vienkārši nav iedomājami. Turklāt, kā rāda pēdējo gadu tendences, arī decembris ir ieņēmis šo nepatīkamo slapjdraņķa ampluā. Janvāri, lūdzu, saņemies! Tas viss neizbēgami ietekmē mūsu veselību un man personīgi pietiekami bieži norauj podā arī garastāvokli. Kad slimojam paši, viss vēl šķiet paciešams, taču, kad vīrusi uzklūp mūsu bērniem, tad mati sirmo gaismas ātrumā. Par laimi, Krišjānim rit jau otrais gads dārziņā, tāpēc slimošanas biežums ir jūtami krities, tomēr pilnīgi imūns pret šiem sezonas mošķiem nav neviens no mums. Bet ko tad īsti lai iesāk? Kā izvairīties no vīrusiem? Sliktā ziņa ir tā, ka pilnīgi aizbēgt no tiem, šķiet, tomēr nevarēs, jo, lai to izdarītu, būtu jādzīvo slēgtā kapsuliņā bez jelkādas saskarsmes ar ārpasauli. Nebūtu jau slikti, tomēr īsti labs risinājums tas …

Caur Portugāli uz Kanāriju salām – II daļa

Published by

Kāpēc atkal Kanāriju salas un ko šoreiz? Pēc tā, cik intensīva bija šī gada pirmā puse gan man pašai, gan arī manam vīram, mēs nolēmām, ka proporcionāli lielāko ceļojuma daļu veltīsim reālai atpūtai, kas nozīmēja lielāku dienu skaitu pavadīt smiltīs pie ūdeņiem, uzņemot miera vitamīnu, lai, iespējams, palīdzētu reģenerēt kādu iepriekš zaudētu nervu šūnu. Turklāt pirms gada jau zinājām, ka gribēsim atgriezties Grankanārijā. Sacīts – darīts! Portugālē kultūrvēstures norma tika izpildīta ar uzviju, savukārt Grankanārijas galvenie objekti tika apraudzīti jau pirms gada, kad viesojāmies tur pirmo reizi. Tāpēc, lai realizētu savu saulē zvilnēšanas plānu, apmesties nolēmām blakus mūsu iecienītākajai šīs salas pludmalei – Playa de los Amadores. Amadores ir izteikta tūristu pludmale, kuru ieskauj all inclusive viesnīcas, kas mudž no ziemeļvalstu tūristiem. Šeit laiku pavada galvenokārt gados vecāki cilvēki un ģimenes ar bērniem. Kad runa ir par Kanārijām, tad dzīvokļu īres portālā AirBnB meklēt variantus jāsāk ļoti laicīgi neatkarīgi no gada perioda. Mēs savējo atradām veiksmīgi – ar skatu uz okeānu, lielu balkonu, baseinu turpat divus stāvus zemāk un ļooooti draudzīgu kaimiņu kaķi. Pēc Portu skaļās …

Neliela atkāpe no tēmas // Meklējot ceļu pie sevis

Published by

Kad sāku rakstīt šo blogu, mans mērķis bija rakstīt par to, kas pašai šķiet svarīgs un izzināšanas vērts. Es to veidoju kā platformu, kurā dalīties ar tām zināšanām, kas pie manis pašas atnāca ar pamatīgu urķēšanās un rakšanas darbu. Tie, kas mani pazīst, zina, ka es nekad neesmu mierā ar it kā pašsaprotamām lietām, kas nāk vai nu no vecmāmiņu laikiem vai no Latvijas žurnālos aprakstītā. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc vairākus mēnešus esmu klusējusi. Man nepatīk darīt darīšanas pēc. Jā, es būtu varējusi tajā drudžainajā ārprātā, kurš vēl nesen bija manā ikdienā ieperinājies kā nevaldāms astoņkājis, štancēt kaut kādus rakstiņus, lai tikai būtu kustība. Nē, nafig. Man to nevajag. Lai pasēž mierā, kamēr es vēl meklēju pati savu mieru. Tāpēc arī tagad, kamēr mēģinu saprast, uz kuru pusi ar šo visu vācelīti doties, es gribu mazliet nenopietni parunāt par mieru. Vai esmu atradusi savu mieru? Gandrīz. Jā un nē. Miers ir netverams. Tāpat kā laime. To var atrast arī tur, kur tā nav, ja vien meklē, taču to var izdarīt tikai tie, …