All posts filed under: citi

kosmētikas produkti, peldēšanas nodarbības, jaunumi utt.

Neliela atkāpe no tēmas // Meklējot ceļu pie sevis

Published by

Kad sāku rakstīt šo blogu, mans mērķis bija rakstīt par to, kas pašai šķiet svarīgs un izzināšanas vērts. Es to veidoju kā platformu, kurā dalīties ar tām zināšanām, kas pie manis pašas atnāca ar pamatīgu urķēšanās un rakšanas darbu. Tie, kas mani pazīst, zina, ka es nekad neesmu mierā ar it kā pašsaprotamām lietām, kas nāk vai nu no vecmāmiņu laikiem vai no Latvijas žurnālos aprakstītā. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc vairākus mēnešus esmu klusējusi. Man nepatīk darīt darīšanas pēc. Jā, es būtu varējusi tajā drudžainajā ārprātā, kurš vēl nesen bija manā ikdienā ieperinājies kā nevaldāms astoņkājis, štancēt kaut kādus rakstiņus, lai tikai būtu kustība. Nē, nafig. Man to nevajag. Lai pasēž mierā, kamēr es vēl meklēju pati savu mieru. Tāpēc arī tagad, kamēr mēģinu saprast, uz kuru pusi ar šo visu vācelīti doties, es gribu mazliet nenopietni parunāt par mieru. Vai esmu atradusi savu mieru? Gandrīz. Jā un nē. Miers ir netverams. Tāpat kā laime. To var atrast arī tur, kur tā nav, ja vien meklē, taču to var izdarīt tikai tie, …

Universālais kareivis – mamma

Published by

Pēdējos pāris mēnešus ne reizi vien esmu pieķērusi sevi pie žēlabainām domām no sērijas “Viss, vairs nevaru!”. Apvienot pilnas slodzes darbu, pilna laika studijas maģistrantūrā un dēla audzināšanu ir bijis patiešām liels izaicinājums. Tomēr es melotu, ja teiktu, ka atsevišķos momentos neesmu jutusies arī kā kārtīgs spēka reindžers (power ranger). Tā vienkārši – paskatos uz sava bērna smaidīgo mūlīti un tūlīt nokaunos par visiem saviem “nevaru” un “negribu”. Cik nav muļļāta tēma par ideālo sievieti, kura izjūt spiedienu ik uz stūra būt tādai vai šitādai. Cik nav aizmirsts, ka spiediens ir mūsu pašu izdomāts un konstruēts. Un tomēr, mēs atkal un atkal krītam vienā un tajā pašā slazdā, gribēdamas būt lieliskas mammas un sievas, instamammu kopienas spīdekles, perfektas it visā – bērnu audzināšanā, gultā, pie plīts un intelektuālās sarunās. Kāpēc gan mēs nevarētu atļauties pasaulei reizi pa reizei parādīt vidējo pirkstu? Tomēr man šķiet, ka bieži notiek tā, ka brīdī, kad sieviete sāk apgūt mammas lomu, brakšķēdamas veras vaļā VARĒŠANAS slūžas. Piepeši ne no kurienes parādās enerģija, parādās idejas un vizīja, un sieviete sāk kapāt. Tā nu es …

Ūdens un kustību prieks mazuļa attīstībai

Published by

Kad piedzimst mazulis, sākas elpu aizraujošs ceļojums gan vecākiem, gan pašam ģimenes jaunpienācējam – tik daudz kas jāapgūst. Jau pirmajā dzīves gadā cilvēkbērns apgūst virkni dažādu prasmju. Nereti mammas un tēti pārdzīvo, vai viss norit kā vajag – raizējas, vai mazulis attīstās saskaņā ar kaut kādiem vispārējiem bēbīšu attīstības parametriem. Nemelošu, arī es pati iekritu šajā slazdā – mans rakaris bija izdomājis, ka visupirms viņš iemācīsies rāpot un piecelties kājās, nevis sēdēt. Kāpēc tā, es nezinu. Tāpat kā es nezinu, kāpēc viņa zobi izlīda nedaudz citādākā secībā kā pieņemts, bet tam arī nav nekādas nozīmes. Taču ne par zobiem un ne par sēdētmākas apguvi ir stāsts. Kad Krišjānim tikko bija apritējis mēnesis, ģimenes ārste ikmēneša tehniskajā apskatē izteica aizdomas par pārāk lielu muskuļu tonusu un nosūtīja mūs uz konsultāciju pie neirologa. Protams, man, kā jau māmiņai ar iesācējas stāžu, svešvārds tonuss radīja visai baisas asociācijas. Tagad par to visu varu vien pasmaidīt. Lai arī toreiz galu galā izrādījās, ka tonuss ir tieši tāds, kādam tam bija jābūt mēnesi vecam bērnam, es tomēr paguvu pirms laika sastresoties, un nejauši …

Piedzimt ūdenī

Published by

Reiz kāds mans paziņa, kura sieva tolaik gaidīja mazuli, izteica domu, ka, ja sieviete savā galvā jau ir iztēlojusies, kur un kā viņa dzemdēs, viņu nevajag censties pierunāt savas domas mainīt, jo, sējot šaubas, tiek vairotas bailes, un bailes nekad nav bijušas labs dzemdētājas sabiedrotais. Kad biju stāvoklī ar savu pirmo un vienīgo puisēnu, es lēnām un diezgan pamatīgi ļāvu sevī iesakņoties vīzijai par dzemdībām ūdenī. Lasot un uzklausot citu māmiņu dzemdību stāstus, arvien vairāk kļuvu pārliecināta par to, ka tas ir tas veids, kādā es gribu laist pasaulē savu mazuli, un, no šodienas perpektīvas raugoties, es varu pavisam droši sacīt, ka ne mirkli šo lēmumu nenožēloju. Plānojot dzemdības ūdenī (Ha, it kā dzemdības patiešām varētu izplānot!), man bija būtisks tikai divu cilvēku – vīra un uzraugošās vecmātes – viedoklis šajā sakarā. Vīrs, lai arī sākotnēji šķita pārsteigts par šādu notikumu pavērsienu manā galvā, diezgan ātri gluži intuitīvi saprata, ka iebilst nav vērts un piebilda, ka dzemdēt galu galā nāksies man pašai, tāpēc viņš manu lēmumu neapstrīdēs. Liels bija mans atvieglojums, kad zaļo gaismu šai idejai deva …