All posts filed under: iesaku

Iepazīstieties, Lupatiņi!

Kopš Krišjāņa valodas attīstība uzņēmusi arvien straujākus tempus, mums aktuālas ir kļuvušas grāmatas. Ja vēl pirms gada pirms gulētiešanas galvenais grāmatu lasītājs biju es pati, tad nu jau aizvien biežāk man grāmata ikvakara gulētiešanas rituālu laikā tiek atņemta, jo dēls apņēmīgi ņem grožus pats savās rokās un labprāt stāsta mammai, kas grāmatu lappusēs attēlots. Man atliek vien cerēt, ka grāmatu entuziasms puikam nekad nepāries. Tā nu ir sagadījies, ka, lai arī Lupatiņu uzvaras gājiens Latvijas bērnu mājās sācies jau pirms laba laika, mūsu rokās jaunākā no Lupatiņu sērijas grāmatām “Lupatiņu rīts” ir nonākusi tikai tagad. Ar grāmatas varoņiem Krišjānis pats bija jau paguvis iepazīties, pateicoties savai vecvecmāmiņai (!), kura pietiekami labi pārzina portāla YouTube sniegtās iespējas. Tiešsaistē pieejamas vismaz dažas no Lupatiņu cikla animācijas īsfilmām, pārējās savukārt ir pieejamas DVD formātā. Pirmo reizi ieraugot grāmatu, dēls sajūsmā iesaucās: “Kāāāāķīīīīīs!”. Kaķis ir viens no grāmatas galvenajiem varoņiem un pagaidām, šķiet, arī Krišjāņa favorīts. Kaķis  līdz ar četriem mazajiem Lupatiņiem – Zeķīti, Cimdiņu, Spilventiņu un Lakatiņu vada savas dienas, apgūstot jaunas lietas un izzinot pasauli. Mazie Lupatiņi ir audumu …

Krēsls mazajam velo pasažierim

Ilgu laiku mans uzticamais kājminamais draugs velosipēds krāja putekļus uz balkona, taču šogad nolēmu, ka beidzot ir pienācis laiks atgriezties velo mugurā, turklāt jādara tas kopā ar dēlu. Tomēr bez piecām minūtēm divgadnieku uz divriteņa bagāžnieka gluži nesēdināsi, tāpēc nākošais solis mūsu plānā tūlīt pēc obligātās pirmssezonas velo apkopes bija velo krēsla un ķiveres iegāde. Izskatot dažādu Rīgas aktīvās atpūtas preču veikalu piedāvājumu, nolēmu doties uz veikalu “Gandrs“ – tur mūs ar Krišjāni laipni sagaidīja zinoša un atsaucīga pārdevēja, kura  ne vien izsmeļoši pastāstīja, kas ir tās lietas, kas būtu jāņem vērā, iegādājoties bērnu sēdeklīti velosipēdam, bet arī laipni ļāva visu turpat uz vietas iemēģināt un uzmērīt. Tātad. Lai uz velosipēda uzmontētu bērnu sēdeklīti, velosipēdam nav obligāti jābūt aprīkotam ar bagāžnieku –  ja bagāžnieka nav, derēs tāds krēsls, kas paredzēts stiprināšanai uz velosipēda rāmja, savukārt pārējie ir viegli uzstellējami uz jebkura riteņa bagāžnieka. Lai arī sākotnēji par uzstādīšanas vienkāršumu biju nedaudz nobažījusies, tomēr ar nelieliem dēla uzmundrinājuma saucieniem fonā lieliski tiku galā viena pati. Dārgāki noteikti būs tie sēdeklīši, kuriem ir regulējama muguras pozīcija, taču tā kā mans līdzbraucējs jau …

Saprast, kas notiek augoša bērna galvā – vai tas ir iespējams?

Redzot veikalā bērnu, kurš, nokritis gar zemi, brēc nelabā balsī, daudzi no mums nopūšas un nospriež, ka tā jau, redz, tāda mammas un tēta neizdarība – neaudzina savu bērnu par kārtīgu pilsoni, kurš mācētu uzvesties sabiedriskās vietās. Tomēr šādas izdarības noteiktā vecuma posmā ir raksturīgas ļoti daudziem bērniem. Tas liek uzdot jautājumu, vai tiešām tik daudzi vecāki ir nekam nederīgi bērnu audzināšanā? Vai visi bērni ir citplanētiešu atsūtīti konspiratori, kuru mērķis ir novest visus pieaugušos līdz baltkvēlei? Vai tomēr aiz šiem izgājieniem slēpjas kaut kas vairāk? Izrādās, mazuļa emocijas un kontrole pār tām nerodas no zila gaisa. Tas viss ir neatraujami saistīts ar smadzeņu attīstību ne vien pirmajos dzīves gados, bet visa mūža garumā. Pirmajos trīs dzīves gados bērna smadzeņu svars trīskāršojas, un šajā laikā izveidojas triljoniem jaunu nervu šūnu savienojumu jeb sinapses. Iedomājieties, kas par intensīvu darbu tur notiek, mums to nemaz neredzot! Un tomēr – kaut kādu daļu mēs redzam gan, kaut vai jau minētajā piemērā ar bērnu, kuram aizbraucis jumtiņš lielveikalā. Par šo tēmu labi zināms neiropsihiatrs Daniel J. Siegel un vecākošanās …

Universālais kareivis – mamma

Pēdējos pāris mēnešus ne reizi vien esmu pieķērusi sevi pie žēlabainām domām no sērijas “Viss, vairs nevaru!”. Apvienot pilnas slodzes darbu, pilna laika studijas maģistrantūrā un dēla audzināšanu ir bijis patiešām liels izaicinājums. Tomēr es melotu, ja teiktu, ka atsevišķos momentos neesmu jutusies arī kā kārtīgs spēka reindžers (power ranger). Tā vienkārši – paskatos uz sava bērna smaidīgo mūlīti un tūlīt nokaunos par visiem saviem “nevaru” un “negribu”. Cik nav muļļāta tēma par ideālo sievieti, kura izjūt spiedienu ik uz stūra būt tādai vai šitādai. Cik nav aizmirsts, ka spiediens ir mūsu pašu izdomāts un konstruēts. Un tomēr, mēs atkal un atkal krītam vienā un tajā pašā slazdā, gribēdamas būt lieliskas mammas un sievas, instamammu kopienas spīdekles, perfektas it visā – bērnu audzināšanā, gultā, pie plīts un intelektuālās sarunās. Kāpēc gan mēs nevarētu atļauties pasaulei reizi pa reizei parādīt vidējo pirkstu? Tomēr man šķiet, ka bieži notiek tā, ka brīdī, kad sieviete sāk apgūt mammas lomu, brakšķēdamas veras vaļā VARĒŠANAS slūžas. Piepeši ne no kurienes parādās enerģija, parādās idejas un vizīja, un sieviete sāk kapāt. Tā nu es …