All posts filed under: Uncategorized

Kā mēs braucām Maroku lūkoties

Par Maroku neskaitāmas reizes bija lasīts tajos žurnālos, ko var atrast lidmašīnu krēslu kabatiņās, kas bieži ir sāpošu un saspiestu ceļgalu sabiedrotais lēto cenu aviolīnijās (sveiciens Ryanair!). Pēc kāda trešā šāda Maroku slavināšanas (reklām)raksta impulsīvi piedāvāju vīram nākošo silto zemju atvaļinājumu aizvadīt tur. Vienmēr, kad piedāvāju mūsu ģimenes nau jau ikgadējam rudens aizbēdzienam vienu vai otru galamērķi, viņa vienīgais jautājums ir: “Tur ir silti?”. Tā kā Maroka atrodas Āfrikā, klimata kritērijs tiek atzīmēts kā izpildīts un atliek ķerties pie ceļojuma plānošanas. Parasti visu plānošanas ņemtni es atstāju vīra ziņā, jo viņš ikdienā ir līdz ausīm tūrismā un pārzina dažādas ar ceļojumiem saistītas nianses krietni labāk par mani. Tomēr Maroka tika atstāta uz maniem pleciem, jo vasaru, kura bija galvenais ceļojuma plānošanas laiks, es godpilni aizvadīju kā bezdarbnieks un varēju šim procesam nodoties ar sirdi un dvēseli. Jāsaka godīgi – lai arī šobrīd, pateicoties tām pašām lēto cenu aviolīnijām, Maroka ir visai populārs galamērķis latviešu ceļotāju vidū, es tomēr jutu nelielu satraukumu par došanos uz šo Āfrikas pērli kopā ar zinātkāru un visai emocionālu četrgadnieku. Vēlāk, …

Apgūt pierādījumos balstītu bērna audzināšanu

Šovasar ap saulgriežu laiku man bija saruna ar kādu manu radinieku, kurš cita starpā ieminējās, ka, viņaprāt, skolās nemāca divas dzīvē ļoti būtiskas lietas – finanšu pratību un bērnu audzināšanu. To, kā cilvēkam apieties ar naudu, ko tā vispār spēj un galu galā – kā tā ietekmē parastā mirstīgā dzīvi, mēs vēl kaut kā varētu ieintegrēt nākotnes izglītības programmā, taču par bērnkopību es tik pārliecināta neesmu. Tomēr manā ieskatā ir iespējams šo caurumu aiztaisīt mazliet citādāk – sākot pašiem ar sevi, uzņemoties iniciatīvu, meklēt atbildes, nebūt vienaldzīgiem. Tā tas notika arī ar mani, kad es kļuvu par mammu. Es sapratu, ka es nesaprotu absolūti neko. Pirmās autiņbiksītes dēlam mainīja vīrs, jo, lai gan mēs abi bijām izgājuši fikso apmācību vienā no daudzām jauno vecāku skoliņām, man iestājās panika. Protams, panika ar laiku norima, taču, lai tas tā notiktu, man nācās pielikt milzīgas pūles daudzu balto caurumu aizpildīšanai savās zināšanās par to, ko tas nozīmē – dzīvot ar mazu cilvēciņu uz rokām. Es toreiz sapratu, ka realitātei ir maz sakara ar to, kas man līdz tam …

Kā (ne)audzināt vīrieti

Ir temati, par kuriem domājot, lasot un diskutējot, man neprātīgi dauzās sirds – tieši tik svarīgi man tie šķiet. Šo blograkstu esmu muļļājusi savā prātā un piezīmju blociņā jau pietiekami ilgi, mēģinādama saprast, no kura gala lai ķeras klāt? Iespējams, ja es pati nebūtu dēla mamma, man par šo visu acis tik ļoti nedegtu, taču tā kā liktenis manās rokās ir nodevis mazu puisēnu, es cenšos darīt visu savu iespēju robežās, lai šo cilvēkbērnu nesačakarētu. Tieši tāpēc es esmu izvēlējusies runāt par tik ļoti slideno puiku (un nedaudz arī meiteņu) audzināšanas jautājumu, kas, tēlaini izsakoties, ir īsts aizspriedumu un mītu purvs, kurā liela daļa mūsu sabiedrības joprojām ir iestigusi. Skaidrības labad vajadzētu vispirms sākt ar jēdzienu salikšanu pa plauktiņiem. Tātad. Antropologi izšķir divus veidus, kā tiek aplūkotas dzimumu atšķirības – kā bioloģisks dzimums vai kā sociālais dzimums, kas pazīstams arī kā dzimumsocialitāte. Vienkāršojot to var paskaidrot šādi: viens ir tas, ko tev daba ir ielikusi kājstarpē, bet pavisam kas cits ir viss tas, kas attiecas uz sociāli un kulturāli definētām attiecībām dzimumu starpā un gaidām …

Vai aug iekštelpu paaudze?

Parasti, ja vien negadās kāda neplānota kataklizma, man ar grāmatu lasīšanu sokas visai raiti, taču Richard Louv garadarbu Last Child in the Woods lasīju vairākus mēnešus. Nē, ne tāpēc, ka tā būtu slikta un nelasāma, bet kaut kā sagadījās, ka šī bija grāmata, kuru sanāca nedaudz palasīt un tad nolikt malā, lai vēlāk atkal atgrieztos interese un varētu turpināt lasīt. Iemesli intereses zudumam bija dažādi – dažas tēmas grāmatas autors apraksta pārāk izstiepti, lai arī daudzu nodaļu centrālo ideju viņam itin bieži izdodas lasītājam nodot jau pirmajās rindkopās. Lai vai kā, esmu nupat pabeigusi to lasīt, tāpēc steidzos dalīties svaigākajos iespaidos. Par ko ir stāsts? Richard Louv jājamzirdziņš grāmatā, kura ir iznākusi vēl tālajā 2005.gadā, ir ideja par dabas deficīta sindromu jeb nature-deficit disorder, kas gan nav nedz psihiatrijā, nedz psiholoģijā balstīts jēdziens, taču kaut kāds pamats šim apzīmējumam, ko ir radījis pats grāmatas autors, visticamāk ir. Ne velti kopš grāmatas iznākšanas tam ir veltīts pat savs šķirklis Vikipēdijā. Dabas deficīta sindromu un tā radītās sekas Louv īpaši attiecina uz bērniem. Pēc būtības šeit ir …