All posts filed under: Uncategorized

Ar ķiveri pret traumām

Šad un tad sociālajos medijos cirkulē tas leģendārais rakstiņš par to, kā mūsu paaudze izaugusi bez autosēdeklīšiem, ķiverēm un daudzām citām bērnu drošību veicinošām uzpariktēm, un neko, it kā esot sveiki un veseli. Tas nav nekas jauns, ka tiek idealizēts kāds laika periods un nopelts esošais, un tomēr gudri spriest sēžot ar gaisa spilveniem un parkošanās sensoriem aprīkotajā automašīnā nav nekāda dižā māksla. Mēs aizmirstam, ka par izdzīvošanu bez visām drošības uzpariktēm pastāstīt mums var tikai tie, kam ir paveicies izdzīvot – pārējos aiz borta palikušos šajā diskusijā iesaistīt būtu pagrūti dažu praktisku iemeslu dēļ. Vasara ir laiks, kad vasaras brīvlaika dinamikā jūtami palielinās bērnu un pusaudžu traumu skaits. Kā rāda Bērnu klīniskā universitātes slimnīcas (BKUS) apkopotie dati, visnežēlīgākā ir statistika tieši attiecībā uz kritienu un sasitumu radītajām traumām, kas turpina pieaugt. Par to tiek runāts gadu no gada, tomēr vēl aizvien atrodas vecāki, kas atlicina līdzekļus velosipēda, skrituļslidu, skūterīša vai citu foršu aktīvai atpūtai paredzētu pārvietošanās līdzekļu iegādei, taču nespēj vai drīzāk pat negrib atvēlēt pārdesmit eiro ķiveres un citu aizsardzības elementu nopirkšanai. Ķivere ir dārga? …

Dienas, kad neizdodas

No tā visa, ko es te rakstu, var viegli izveidoties priekšstats, ka visas izlasītās grāmatas par bērnu audzināšanu man ir iedevušas baigo pamatu zem kājām, kas ļauj viegli pārdzīvot visas vētras, kas bērnkopībā neizbēgami uznāk un pāriet. Es gan spītīgi turpinu uzskatīt, ka visas krīzes, kas ik pa laikam samilzt, patiesībā ir manējās, nevis mana bērna, jo tā esmu es, kas piedzīvo tos lūzumus, diskomfortus, un man-nafig-nekas-neizdodas momentus, nevis viņš. Jā, protams, viņš piedzīvo pārmaiņas, taču viņam ar tām izdodas aprast vieglāk nekā man. Pēdējās dienas mums abiem ar dēlu ir izvērtušās īpaši skarbas, jo emocionāli esmu pārkritusi pāri kaut kādai malai, īsti nespējot uzrāpties atpakaļ. Lai pirmais met ar akmeni tas vecāks, kurš nekad nav sakliedzis uz saviem bērniem! Es esmu. Un kā vēl. Sevišķi šajās pēdējās dienās, kad liekas, ka esmu iesprūdusi kaut kādā apburtajā lokā, kurā es uzvelkos no dēla emocijām un viņš – no manējām. Tā, manuprāt, ir ar jebkuriem diviem (vai vairāk) cilvēkiem, kuri dienas vada plecu pie pleca. Reizēm tā savstarpējā rīvēšanās neizbēgami noved pie visai elektriskas izlādes – …

Ļaujiet viņiem būt maziem!

Vēl ilgi pirms mūsu dzīvē ienāk bērns, daudzi no mums lolo ilūziju par to, kā mēs viņus audzināsim, cik lieliskas un harmoniskas būs attiecības ģimenē, cik daudz laika viņu prasmju izkopšanai un emocionālajai labsajūtai veltīsim… Tomēr ar laiku pienāk brīdis, kuram piestāvētu metafora when shit hits the fan, jo, sastopoties aci pret aci ar bērnkopības realitāti, visas tās iepriekš apcerētās ilūzijas pašas bez īpaša lūguma aiziet un noslīcinās podā. Par to, starp citu, pavisam nesen rakstīja arī Laura, taču es šoreiz gribu parunāt par kaut ko citu – par nenovērtēto rotaļu nozīmi mūsu bērnu dzīvēs. Jautāsiet, kāpēc šim tematam ir vajadzīgs šāds ievads? Domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka lielākā daļa vecāku vēlas savam bērnam dot pašu labāko, un šīs vēlmes, ko tagad moderni ierasts dēvēt par ekspektācijām, mēs sākam formēt vēl ilgi pirms bērna nākšanas pasaulē. Sak’ mans bērns mācīsies angļu un ķīniešu valodu no 2 gadu vecuma un apgūs burtiņus, kā tajos YouTube videorullīšos ar bērniņiem-ģēnijiem. Tas, ko patiesībā tik agri iemācās bērniņi-ģēniji, ir cits stāsts un par to citreiz. Tikmēr es bieži …

Dzintara krellītes bērniem – vai tiešām tik nevainīgas?

Jau zināmu laiku es esmu pati sev nospraudusi kursu, kurā esmu iecerējusi šo blogu virzīt, taču ilgs laiks pagāja iekams es saņēmos to nest atrādīt pasaulei. Es lieliski apzinos, ka, iespējams, vismaz puse no līdz šim lasošās bloga auditorijas daļas izvēlēsies vairs šo blogu nelasīt, taču, oh, what the hell, es gribēju kvalitāti un pievienoto vērtību šim blogam, tāpēc es arī to dabūšu. Esmu stingri nolēmusi vairs nebaidīties ķidāt dažādus mītus un puspatiesības, kas ieskauj bērnkopības sfēru, jo es ticu, ka kādam zināt gribošam vecākam tas, iespējams, palīdzēs pieņemt dažādus ar šo sarežģīto dzīves jomu saistītus lēmumus. Šoreiz gribu ar jums parunāt par tik ļoti populārajām dzintara krellītēm, kuras daudzi vecāki kar kaklā saviem bērniņiem it kā cēla mērķa vadīti – lai mazinātu zobu nākšanas sāpes. Tomēr cik daudzi no mums ir aizdomājušies par to, cik nevainīgas ir šīs krellītes un cik daudz mēs par tām zinām, lai drošu sirdi varētu apgalvot, ka tas ir kaut kas, ko vajag katrās mājās, kurās dzīvo kāds, kurš aktīvi pieķēries zobu audzēšanas procesam? Meklētajā ierakstot vajadzīgos atslēgas vārdus, …