All posts filed under: Uncategorized

Mīts par divgadnieku krīzi

Cilvēks ir radība, kuram ir ērti domāt pazīstamās un vispāratzītās kategorijās. Arī tad, kad runa ir par bērnu audzināšanu. Ne velti eksistē tādi apzīmējumi kā divgadnieku krīze, kam vēlāk attiecīgi seko trīsgadnieku  un citas krīzes, kas ir nesalīdzināmi briesmīgākas viena par otru. Mūsu dzīves ir teju vai neiedomājamas bez kategorijām un mītiem. Ebreju vēsturnieks Yuval Noah Harari ir uzrakstījis brīnišķīgu grāmatu par homo sapiens jeb saprātīgā cilvēka attīstības vēsturi Sapiens: A Brief History of Humankind, kurā viņš cita starpā runā par to, ka tieši mītiem ir bijusi izšķiroša nozīme dažādu sabiedrību pastāvēšanas vēsturē. Harari darbs runā pats par sevi, tāpēc noteikti izlasiet šo grāmatu, tikmēr es gribētu mazliet parunāt par mītu, kas ir dzīvāks par dzīvu vecākošanās jomā, proti, par briesmīgo divgadnieku (ievietojiet jebkuru sev neērtu bērna vecumu šeit) jeb terrible twos mītu, kad cilvēkbērns ieiet posmā, ko pazīstam kā jau pieminēto divgadnieku krīzi. Brīdī, kad top šis blograksts, mans dēls ir tieši vienas dienas attālumā no kļūšanas par trīsgadnieku jeb par threenager, kā to nereti dēvē angliski rakstošie mediji un vecākošanās eksperti. Par to, kāda ir …

Podiņš – draugs vai ienaidnieks?

Bloga sadaļā, kur esmu īsumā aprakstījusi sevi un šī bloga primāros mērķus, apzināti norādu, ka tieši mammas loma man ir palīdzējusi izkāpt no dažādu aizspriedumu maldiem, turklāt tas vēl aizvien pilnā sparā turpina notikt. Esmu pilnīgi droša, ka nākotnē būs vēl daudz tādu situāciju, kad mani bērnkopības plāni un ideāli atsitīsies pret sienu un iespļaus man pašai sejā. Atklāti sakot, pa šo laiku esmu sapratusi, ka uzstādīt mērķus un prasības bērnkopībā ir visai muļķīgi, kaut gan jāatzīst, ka iegūt pieredzi, kas drusku aplauž ragus, ir pat ļoti atbrīvojoši, tāpēc – lai notiek, keep ’em coming! Relatīvi nesen piedzīvoju kārtējo atbrīvojošo epizodi pēc mokpilniem mēnešiem, kurus pavadīju pilnīgā pārliecībā, ka “šeit jau nu toč es rauju auzā”, jo kā nespēju, tā nespēju savam bērnam iemācīt iet uz poda – brīžiem viņš bija ieinteresēts šajā pasākumā, taču tas mijās ar totāliem protesta viļņiem, kuru laikā pods kļuva par ienaidnieku numur viens. Stulbākais, ka es šaustīju sevi, labi apzinoties, ka tam kājas aug tikai un vienīgi no apkārtējo izdarītā spiediena, kuru viņi paši radīja drīzāk neapzināti, uzdodot dažādus jautājumus no …

*It takes a village to raise a child

Šo bloga ierakstu klabinu, guļot savandītā gultā ar pusizdzertu kafijas krūzi pie sāniem un, neticēsiet – pilnīgu klusumu dzīvoklī. Vīrs ir treniņā, savukārt bērns ir nodots gādīgajās vecvecāku rokās. Esmu nule kā iesniegusi pēdējo eseju savas universitātes e-studiju vietnē un pēc pāris nedēļām lepni iesoļošu otrajā maģistrantūras studiju programmas kursā. “Nu re, drīz būsi izcīnījusi savu lielo cīņu!” nokomentēja mana mamma, uzzinot, ka sunim jau esmu gandrīz pārkāpusi. Baigā elle, es jums teikšu, taču tepat jau vien es esmu – dzīva, elpojoša, reizēm panikā iekritusi, taču vēl aizvien sveika un vesela. Tomēr tas viss ir iespējams tikai un vienīgi, pateicoties viņiem visiem – manam vīram, kurš piecieš nedēļas nogales, kurās neizeju no mājām, jo ir jāpaspēj sagatavot kārtējā eseja, maniem vecākiem, kuri mani un vīru vēl vakar palaida randiņu sestdienā uz vafeļu brokastīm un izslavētās filmas La La Land kinoseansu, maniem vecvecākiem, kuri, velns, kā man ir noveicies, ir pietiekami žirgti un sprigani, lai būtu daļa no manas lielās atbalsta komandas, atlētiski spējot izskriet pakaļ jaunskungam ar mātes raksturiņu. Ko es ar to visu gribu …

Lai dzīvo rutīna!

Cilvēki mīļie, ko jūs esat nodarījuši nabaga rutīnai? Tik ļoti sabojājuši tās reputāciju, ka nosaukums vien daudzos izsauc nelabumu. Sak, fui ir strādāt darbu no 9.00 līdz 17.00, fui ir iet gulēt vienā un tajā pašā laikā un fui ir piektdienas vakaru nūģīgi pavadīt dīvānā ar mīļoto seriālu. Since when? Žurnāli kļuvuši tik ļoti pārsātināti ar pamācībām par to, kā kļūt spontānam, kā pārdot visu savu iedzīvi un doties apkārt pasaulei, kā iet pret straumi un uzspļaut meinstrīmam utt. Jau pats protests pret meinstrīmu ir iekāpis klišejas kurpēs, tāpēc atzīsimies – tas tikai lieku reizi kalpo mums par atgādinājumu, ka nekas nav gluži balts vai melns. Arī rutīna ne. Sevišķi mums – vecākiem. Šoreiz es gribu parunāt par rutīnu un ritmu mūsu bērnu dzīvēs. Zinu, zinu – ir vecāki, kas nīst rutīnu līdz kaulam, tāpēc nevēlas to uztiept ne sev, ne savam bērnam. Cik brīnišķīgi, ka dzīvojam laikā un vietā, kur mums ir dota iespēja izvēlēties – rutīnai jā vai nē! Nebūt nenosodu izvēli par labu vienai vai otrai pozīcijai, taču labprāt padalos ar tiem iemesliem, …