All posts filed under: Uncategorized

Ļaujiet viņiem būt maziem!

Vēl ilgi pirms mūsu dzīvē ienāk bērns, daudzi no mums lolo ilūziju par to, kā mēs viņus audzināsim, cik lieliskas un harmoniskas būs attiecības ģimenē, cik daudz laika viņu prasmju izkopšanai un emocionālajai labsajūtai veltīsim… Tomēr ar laiku pienāk brīdis, kuram piestāvētu metafora when shit hits the fan, jo, sastopoties aci pret aci ar bērnkopības realitāti, visas tās iepriekš apcerētās ilūzijas pašas bez īpaša lūguma aiziet un noslīcinās podā. Par to, starp citu, pavisam nesen rakstīja arī Laura, taču es šoreiz gribu parunāt par kaut ko citu – par nenovērtēto rotaļu nozīmi mūsu bērnu dzīvēs. Jautāsiet, kāpēc šim tematam ir vajadzīgs šāds ievads? Domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka lielākā daļa vecāku vēlas savam bērnam dot pašu labāko, un šīs vēlmes, ko tagad moderni ierasts dēvēt par ekspektācijām, mēs sākam formēt vēl ilgi pirms bērna nākšanas pasaulē. Sak’ mans bērns mācīsies angļu un ķīniešu valodu no 2 gadu vecuma un apgūs burtiņus, kā tajos YouTube videorullīšos ar bērniņiem-ģēnijiem. Tas, ko patiesībā tik agri iemācās bērniņi-ģēniji, ir cits stāsts un par to citreiz. Tikmēr es bieži …

Dzintara krellītes bērniem – vai tiešām tik nevainīgas?

Jau zināmu laiku es esmu pati sev nospraudusi kursu, kurā esmu iecerējusi šo blogu virzīt, taču ilgs laiks pagāja iekams es saņēmos to nest atrādīt pasaulei. Es lieliski apzinos, ka, iespējams, vismaz puse no līdz šim lasošās bloga auditorijas daļas izvēlēsies vairs šo blogu nelasīt, taču, oh, what the hell, es gribēju kvalitāti un pievienoto vērtību šim blogam, tāpēc es arī to dabūšu. Esmu stingri nolēmusi vairs nebaidīties ķidāt dažādus mītus un puspatiesības, kas ieskauj bērnkopības sfēru, jo es ticu, ka kādam zināt gribošam vecākam tas, iespējams, palīdzēs pieņemt dažādus ar šo sarežģīto dzīves jomu saistītus lēmumus. Šoreiz gribu ar jums parunāt par tik ļoti populārajām dzintara krellītēm, kuras daudzi vecāki kar kaklā saviem bērniņiem it kā cēla mērķa vadīti – lai mazinātu zobu nākšanas sāpes. Tomēr cik daudzi no mums ir aizdomājušies par to, cik nevainīgas ir šīs krellītes un cik daudz mēs par tām zinām, lai drošu sirdi varētu apgalvot, ka tas ir kaut kas, ko vajag katrās mājās, kurās dzīvo kāds, kurš aktīvi pieķēries zobu audzēšanas procesam? Meklētajā ierakstot vajadzīgos atslēgas vārdus, …

Mīts par divgadnieku krīzi

Cilvēks ir radība, kuram ir ērti domāt pazīstamās un vispāratzītās kategorijās. Arī tad, kad runa ir par bērnu audzināšanu. Ne velti eksistē tādi apzīmējumi kā divgadnieku krīze, kam vēlāk attiecīgi seko trīsgadnieku  un citas krīzes, kas ir nesalīdzināmi briesmīgākas viena par otru. Mūsu dzīves ir teju vai neiedomājamas bez kategorijām un mītiem. Ebreju vēsturnieks Yuval Noah Harari ir uzrakstījis brīnišķīgu grāmatu par homo sapiens jeb saprātīgā cilvēka attīstības vēsturi Sapiens: A Brief History of Humankind, kurā viņš cita starpā runā par to, ka tieši mītiem ir bijusi izšķiroša nozīme dažādu sabiedrību pastāvēšanas vēsturē. Harari darbs runā pats par sevi, tāpēc noteikti izlasiet šo grāmatu, tikmēr es gribētu mazliet parunāt par mītu, kas ir dzīvāks par dzīvu vecākošanās jomā, proti, par briesmīgo divgadnieku (ievietojiet jebkuru sev neērtu bērna vecumu šeit) jeb terrible twos mītu, kad cilvēkbērns ieiet posmā, ko pazīstam kā jau pieminēto divgadnieku krīzi. Brīdī, kad top šis blograksts, mans dēls ir tieši vienas dienas attālumā no kļūšanas par trīsgadnieku jeb par threenager, kā to nereti dēvē angliski rakstošie mediji un vecākošanās eksperti. Par to, kāda ir …

Podiņš – draugs vai ienaidnieks?

Bloga sadaļā, kur esmu īsumā aprakstījusi sevi un šī bloga primāros mērķus, apzināti norādu, ka tieši mammas loma man ir palīdzējusi izkāpt no dažādu aizspriedumu maldiem, turklāt tas vēl aizvien pilnā sparā turpina notikt. Esmu pilnīgi droša, ka nākotnē būs vēl daudz tādu situāciju, kad mani bērnkopības plāni un ideāli atsitīsies pret sienu un iespļaus man pašai sejā. Atklāti sakot, pa šo laiku esmu sapratusi, ka uzstādīt mērķus un prasības bērnkopībā ir visai muļķīgi, kaut gan jāatzīst, ka iegūt pieredzi, kas drusku aplauž ragus, ir pat ļoti atbrīvojoši, tāpēc – lai notiek, keep ’em coming! Relatīvi nesen piedzīvoju kārtējo atbrīvojošo epizodi pēc mokpilniem mēnešiem, kurus pavadīju pilnīgā pārliecībā, ka “šeit jau nu toč es rauju auzā”, jo kā nespēju, tā nespēju savam bērnam iemācīt iet uz poda – brīžiem viņš bija ieinteresēts šajā pasākumā, taču tas mijās ar totāliem protesta viļņiem, kuru laikā pods kļuva par ienaidnieku numur viens. Stulbākais, ka es šaustīju sevi, labi apzinoties, ka tam kājas aug tikai un vienīgi no apkārtējo izdarītā spiediena, kuru viņi paši radīja drīzāk neapzināti, uzdodot dažādus jautājumus no …