All posts tagged: mammaibūt

Nurture Shock – grāmatas apskats

Sāku pamazām nonākt pie secinājuma, ka man būtu pēdējais laiks iegādāties kādu no elektroniskajiem grāmatu lasītājiem, citādi man draud nepieciešamība meklēt atsevišķu telpu vai pat mazu noliktavu visām manis iegādātajām grāmatām, no kurām vēl daudzas es tikai taisos lasīt. Fakts, ka lielākā daļa no šīm grāmatām ir par bērnkopības tēmu, nevienu vairs nepārsteidz, tāpēc arī šoreiz kārtējā mana grāmatu plaukta aktualitāšu apskatā runa būs tieši par to. Šoreiz par Nurture Shock jeb par grāmatu, ko daži nosaukuši par bērnu audzināšanas Freakonomics. Visai vēlu es nāku, grāmata vairs nav pirmā svaiguma – tā ir iznākusi 2009.gadā un pa šo laiku tā ir gluži vai apaugusi ar skaļiem saukļiem un atzinībām, kas lasītājā, kurš vēl tikai raugās grāmatas virzienā, rada visai nopietnas gaidas.  Līdzīgi bija arī ar mani pašu, lai arī interese par grāmatu radās pavisam nejauši – lasot kādu rakstu, kurā bija neliela atsauce uz to. Ar to pietika, lai mani ieintriģētu. Grāmata drosmīgi piesaka sevi kā lasāmvielu tiem vecākiem, kam pietiek drosmes meklēt atbildes uz dažādiem jautājumiem par bērnu audzināšanu, kurus apņēmīgi risina zinātne. Jā, …

Neliela atkāpe no tēmas // Meklējot ceļu pie sevis

Kad sāku rakstīt šo blogu, mans mērķis bija rakstīt par to, kas pašai šķiet svarīgs un izzināšanas vērts. Es to veidoju kā platformu, kurā dalīties ar tām zināšanām, kas pie manis pašas atnāca ar pamatīgu urķēšanās un rakšanas darbu. Tie, kas mani pazīst, zina, ka es nekad neesmu mierā ar it kā pašsaprotamām lietām, kas nāk vai nu no vecmāmiņu laikiem vai no Latvijas žurnālos aprakstītā. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc vairākus mēnešus esmu klusējusi. Man nepatīk darīt darīšanas pēc. Jā, es būtu varējusi tajā drudžainajā ārprātā, kurš vēl nesen bija manā ikdienā ieperinājies kā nevaldāms astoņkājis, štancēt kaut kādus rakstiņus, lai tikai būtu kustība. Nē, nafig. Man to nevajag. Lai pasēž mierā, kamēr es vēl meklēju pati savu mieru. Tāpēc arī tagad, kamēr mēģinu saprast, uz kuru pusi ar šo visu vācelīti doties, es gribu mazliet nenopietni parunāt par mieru. Vai esmu atradusi savu mieru? Gandrīz. Jā un nē. Miers ir netverams. Tāpat kā laime. To var atrast arī tur, kur tā nav, ja vien meklē, taču to var izdarīt tikai tie, …

Podiņš – draugs vai ienaidnieks?

Bloga sadaļā, kur esmu īsumā aprakstījusi sevi un šī bloga primāros mērķus, apzināti norādu, ka tieši mammas loma man ir palīdzējusi izkāpt no dažādu aizspriedumu maldiem, turklāt tas vēl aizvien pilnā sparā turpina notikt. Esmu pilnīgi droša, ka nākotnē būs vēl daudz tādu situāciju, kad mani bērnkopības plāni un ideāli atsitīsies pret sienu un iespļaus man pašai sejā. Atklāti sakot, pa šo laiku esmu sapratusi, ka uzstādīt mērķus un prasības bērnkopībā ir visai muļķīgi, kaut gan jāatzīst, ka iegūt pieredzi, kas drusku aplauž ragus, ir pat ļoti atbrīvojoši, tāpēc – lai notiek, keep ’em coming! Relatīvi nesen piedzīvoju kārtējo atbrīvojošo epizodi pēc mokpilniem mēnešiem, kurus pavadīju pilnīgā pārliecībā, ka “šeit jau nu toč es rauju auzā”, jo kā nespēju, tā nespēju savam bērnam iemācīt iet uz poda – brīžiem viņš bija ieinteresēts šajā pasākumā, taču tas mijās ar totāliem protesta viļņiem, kuru laikā pods kļuva par ienaidnieku numur viens. Stulbākais, ka es šaustīju sevi, labi apzinoties, ka tam kājas aug tikai un vienīgi no apkārtējo izdarītā spiediena, kuru viņi paši radīja drīzāk neapzināti, uzdodot dažādus jautājumus no …

*It takes a village to raise a child

Šo bloga ierakstu klabinu, guļot savandītā gultā ar pusizdzertu kafijas krūzi pie sāniem un, neticēsiet – pilnīgu klusumu dzīvoklī. Vīrs ir treniņā, savukārt bērns ir nodots gādīgajās vecvecāku rokās. Esmu nule kā iesniegusi pēdējo eseju savas universitātes e-studiju vietnē un pēc pāris nedēļām lepni iesoļošu otrajā maģistrantūras studiju programmas kursā. “Nu re, drīz būsi izcīnījusi savu lielo cīņu!” nokomentēja mana mamma, uzzinot, ka sunim jau esmu gandrīz pārkāpusi. Baigā elle, es jums teikšu, taču tepat jau vien es esmu – dzīva, elpojoša, reizēm panikā iekritusi, taču vēl aizvien sveika un vesela. Tomēr tas viss ir iespējams tikai un vienīgi, pateicoties viņiem visiem – manam vīram, kurš piecieš nedēļas nogales, kurās neizeju no mājām, jo ir jāpaspēj sagatavot kārtējā eseja, maniem vecākiem, kuri mani un vīru vēl vakar palaida randiņu sestdienā uz vafeļu brokastīm un izslavētās filmas La La Land kinoseansu, maniem vecvecākiem, kuri, velns, kā man ir noveicies, ir pietiekami žirgti un sprigani, lai būtu daļa no manas lielās atbalsta komandas, atlētiski spējot izskriet pakaļ jaunskungam ar mātes raksturiņu. Ko es ar to visu gribu …