All posts tagged: motherhood

Idejas dzimšanas dienas ballītei

Pavisam droši varu apgalvot, ka augusts ir mans mīļākais mēnesis. Jā, es zinu – tas skaudri iezīmē to smalko robežu starp aizejošo vasaru un gaisā jau virmojošo rudeni, tomēr tieši augustā pirms trim gadiem piedzima Krišjānis, tāpēc šis man ir kļuvis par laiku, kas saistās ar skaistiem svētkiem. Tā kā otrās dzimšanas dienas svinības pirms gada force majeure apstākļu dēļ mums izpalika tādā formātā, kādā to bijām plānojuši, nolēmām nokavēto atgūt šogad. Rezultātā ballīte izvērtās tik laba, ka Krišs nākamo dienu pārsvarā pavadīja horizontālā stāvoklī pie multenēm, jo nebija vairs spēka. Īstenā muterītes garā es, protams, biju satraukta, ka nu tik būs saslimis, bet izrādījās, ka tā tāda jaunizcepta trīsgadnieka paģira, jo pret vakaru mazais rakaris savus apgriezienus jau bija atguvis. Tagad, kad ballīte jau aiz muguras, dalos ar idejām par lietām, kas var noderēt foršai bērnu ballītei, kā arī – kur tās meklēt. Ballīšu galvenais aksesuārs – ēdamtrauki un instrumenti to tukšošanai Tā kā Zibens Makvīns un Spaidermens mūsu ikdienā ir visnotaļ klātesoši, nolēmu šiem kino industrijas tēliem dzimšanas dienas ballītes ietvaros iet ar …

Podiņš – draugs vai ienaidnieks?

Bloga sadaļā, kur esmu īsumā aprakstījusi sevi un šī bloga primāros mērķus, apzināti norādu, ka tieši mammas loma man ir palīdzējusi izkāpt no dažādu aizspriedumu maldiem, turklāt tas vēl aizvien pilnā sparā turpina notikt. Esmu pilnīgi droša, ka nākotnē būs vēl daudz tādu situāciju, kad mani bērnkopības plāni un ideāli atsitīsies pret sienu un iespļaus man pašai sejā. Atklāti sakot, pa šo laiku esmu sapratusi, ka uzstādīt mērķus un prasības bērnkopībā ir visai muļķīgi, kaut gan jāatzīst, ka iegūt pieredzi, kas drusku aplauž ragus, ir pat ļoti atbrīvojoši, tāpēc – lai notiek, keep ’em coming! Relatīvi nesen piedzīvoju kārtējo atbrīvojošo epizodi pēc mokpilniem mēnešiem, kurus pavadīju pilnīgā pārliecībā, ka “šeit jau nu toč es rauju auzā”, jo kā nespēju, tā nespēju savam bērnam iemācīt iet uz poda – brīžiem viņš bija ieinteresēts šajā pasākumā, taču tas mijās ar totāliem protesta viļņiem, kuru laikā pods kļuva par ienaidnieku numur viens. Stulbākais, ka es šaustīju sevi, labi apzinoties, ka tam kājas aug tikai un vienīgi no apkārtējo izdarītā spiediena, kuru viņi paši radīja drīzāk neapzināti, uzdodot dažādus jautājumus no …

Vasaras medības Grankanārijā

Kopš bērnības Kanāriju salas man ir asociējušās ar ideju par paradīzi kaut kur tālu prom, kur visu cauru gadu ir nebeidzama vasara, taču īsti nekad apzināti nebiju domājusi, ka, lūk, tieši uz turieni man gribētos aizceļot. “Gribētos aizceļot” sarakstā drīzāk gozējās Portugāle, Grieķija un citas vietas, taču ne Kanāriju salas, tomēr kā gadījās, kā ne – tieši tur mēs nokļuvām gada drēgnākajā un pelēkajā brīdī – novembra viducī. Viss notika pēc principa “gribas sauli un vasaru”, turklāt novembris bija vienīgais šī gada mēnesis, kurā starp visiem citiem plāniem ceļojumu varēju iemenedžēt gan es, gan vīrs, tāpēc atlika vien izpētīt vidējās gaisa temperatūras mums finansiāli paceļamos galamērķos, un tā mēs nonācām pie Grankanārijas. Šis bija jau trešais ceļojums mums visiem kopā, tomēr, lai arī zināma pieredzīte dažādos lielākos un mazākos pārbraucienos ar dēlu ir jau uzkrāta, pilnīgi relaksēta par gaidāmo es nebiju. Pirmkārt jau tāpēc, ka divgadnieks ir un paliek divgadnieks ar visām no tā izrietošajām sekām – šajā vecumā viņiem ir raksturīga spēja ātri skriet, kas labprāt tiek notestēta, paņemot vagu no vecākiem tieši tajā …

Lai dzīvo rutīna!

Cilvēki mīļie, ko jūs esat nodarījuši nabaga rutīnai? Tik ļoti sabojājuši tās reputāciju, ka nosaukums vien daudzos izsauc nelabumu. Sak, fui ir strādāt darbu no 9.00 līdz 17.00, fui ir iet gulēt vienā un tajā pašā laikā un fui ir piektdienas vakaru nūģīgi pavadīt dīvānā ar mīļoto seriālu. Since when? Žurnāli kļuvuši tik ļoti pārsātināti ar pamācībām par to, kā kļūt spontānam, kā pārdot visu savu iedzīvi un doties apkārt pasaulei, kā iet pret straumi un uzspļaut meinstrīmam utt. Jau pats protests pret meinstrīmu ir iekāpis klišejas kurpēs, tāpēc atzīsimies – tas tikai lieku reizi kalpo mums par atgādinājumu, ka nekas nav gluži balts vai melns. Arī rutīna ne. Sevišķi mums – vecākiem. Šoreiz es gribu parunāt par rutīnu un ritmu mūsu bērnu dzīvēs. Zinu, zinu – ir vecāki, kas nīst rutīnu līdz kaulam, tāpēc nevēlas to uztiept ne sev, ne savam bērnam. Cik brīnišķīgi, ka dzīvojam laikā un vietā, kur mums ir dota iespēja izvēlēties – rutīnai jā vai nē! Nebūt nenosodu izvēli par labu vienai vai otrai pozīcijai, taču labprāt padalos ar tiem iemesliem, …