All posts tagged: motherhood

Universālais kareivis – mamma

Pēdējos pāris mēnešus ne reizi vien esmu pieķērusi sevi pie žēlabainām domām no sērijas “Viss, vairs nevaru!”. Apvienot pilnas slodzes darbu, pilna laika studijas maģistrantūrā un dēla audzināšanu ir bijis patiešām liels izaicinājums. Tomēr es melotu, ja teiktu, ka atsevišķos momentos neesmu jutusies arī kā kārtīgs spēka reindžers (power ranger). Tā vienkārši – paskatos uz sava bērna smaidīgo mūlīti un tūlīt nokaunos par visiem saviem “nevaru” un “negribu”. Cik nav muļļāta tēma par ideālo sievieti, kura izjūt spiedienu ik uz stūra būt tādai vai šitādai. Cik nav aizmirsts, ka spiediens ir mūsu pašu izdomāts un konstruēts. Un tomēr, mēs atkal un atkal krītam vienā un tajā pašā slazdā, gribēdamas būt lieliskas mammas un sievas, instamammu kopienas spīdekles, perfektas it visā – bērnu audzināšanā, gultā, pie plīts un intelektuālās sarunās. Kāpēc gan mēs nevarētu atļauties pasaulei reizi pa reizei parādīt vidējo pirkstu? Tomēr man šķiet, ka bieži notiek tā, ka brīdī, kad sieviete sāk apgūt mammas lomu, brakšķēdamas veras vaļā VARĒŠANAS slūžas. Piepeši ne no kurienes parādās enerģija, parādās idejas un vizīja, un sieviete sāk kapāt. Tā nu es …

Brīdis pirms

Ir atlicis tikai nedaudz vairāk kā mēnesis līdz man ir jāatgriežas darbā, tāpēc pēdējās pāris nedēļas dzīvoju ar tādu kā emociju mudžekli, kuru laiku pa laikam cenšos šķetināt ar racionālu skatījumu uz lietām, tādējādi mierinot sevi un nedaudz mazinot vainas sajūtu, kas tā vien negrib atkāpties, taču tas mudžeklis pinas arvien no jauna. Kad dēls bija nupat piedzimis, šķita, ka viss jau tā kā būtu skaidrs – tagad pusotru gadu abi dzīvosimies pa mājām, un tad, kad šis laiks būs pagājis, sāksies jauns posms, un viss. Tā vienkārši. Man nebija ne jausmas, ka šis gaidāmais posms man galu galā uzdzīs tik stindzinošu sajūtu. Un tam nebūt nav nekāda sakara ar tām vēdiskajām idejām par pretošanos bērnudārza idejai kā tādai, kas vēl salīdzinoši nesen klīda interneta gaiteņos. Godīgi atzīstos, ka man vispār ir alerģija pret visu, kur parādās jēdziens vēdisks. Piedodiet, bet šīs idejas nav domātas man. Kur tad ir problēma? Manī. Manā galvā. Iespējams, arī drusku kārtībā un pasaulē, kurā dzīvojam, taču tā ir tāda, kāda tā ir, un patiesībā būtu grēks sūdzēties par iespēju sēdēt mājās …

Tuvu, tuvu, tuvāk vēl

Vēsturē gadsimtiem ilgi mazuļi gulējuši cieši blakus mammai. Ja mamma nevarēja būt līdzās, viņu aizvietoja kāds cits no ģimenes locekļiem. Tomēr mūsdienās mēs redzam, ka Rietumu pasaulē bērniņi tūlīt pēc dzemdībām slimnīcā tiek likti caurspīdīgās plastmasas kastēs, savukārt mājās viņus gaida rūpīgi uzfrišināta gultiņa, kas reizēm pat neatrodas blakus vecāku gultai un reizēm pat ne tajā pašā istabā. Kas ir noticis? Mēs dzīvojam laikmetā, kurā mazuļus jau no pirmās dienas radina pie t.s. neatkarības apgūšanas – mammas tiek mudinātas bēbīšus neturēt tik daudz rokās, reizēm pat tiek ierosināts ignorēt zīdaiņa raudas, lai tas nepierastu pie domas, ka mamma vienmēr būs blakus. Pediatri un citi miega eksperti šausmās rauc pieri, padzirdot, ka vēl aizvien ir mammas, kas bērnus uz miegu aijā vai, nedod dies, ļauj tiem aizmigt pie krūts. Mammas visos iespējamos veidos tiek aicinātas savus bērnus dresēt. Atļaujiet man vaicāt – kāda velna pēc? Pateicoties savam puikam, tagad es zinu, kas ir t.s. ceturtais trimestris, un zinu, kāpēc viņš savās pirmajās dzīves nedēļās bija ar mieru aizmigt tikai man virsū vai cieši man blakus. Es biju viņam vajadzīga, …

Piedzimt ūdenī

Reiz kāds mans paziņa, kura sieva tolaik gaidīja mazuli, izteica domu, ka, ja sieviete savā galvā jau ir iztēlojusies, kur un kā viņa dzemdēs, viņu nevajag censties pierunāt savas domas mainīt, jo, sējot šaubas, tiek vairotas bailes, un bailes nekad nav bijušas labs dzemdētājas sabiedrotais. Kad biju stāvoklī ar savu pirmo un vienīgo puisēnu, es lēnām un diezgan pamatīgi ļāvu sevī iesakņoties vīzijai par dzemdībām ūdenī. Lasot un uzklausot citu māmiņu dzemdību stāstus, arvien vairāk kļuvu pārliecināta par to, ka tas ir tas veids, kādā es gribu laist pasaulē savu mazuli, un, no šodienas perpektīvas raugoties, es varu pavisam droši sacīt, ka ne mirkli šo lēmumu nenožēloju. Plānojot dzemdības ūdenī (Ha, it kā dzemdības patiešām varētu izplānot!), man bija būtisks tikai divu cilvēku – vīra un uzraugošās vecmātes – viedoklis šajā sakarā. Vīrs, lai arī sākotnēji šķita pārsteigts par šādu notikumu pavērsienu manā galvā, diezgan ātri gluži intuitīvi saprata, ka iebilst nav vērts un piebilda, ka dzemdēt galu galā nāksies man pašai, tāpēc viņš manu lēmumu neapstrīdēs. Liels bija mans atvieglojums, kad zaļo gaismu šai idejai deva …